Izglītība pēc mākslīgā intelekta pasaules

Mēs neizglītojam savus bērnus nākotnes mākslīgā intelekta un informācijas laikmetam. Kā mēs varam nodrošināt nākotnes prasībām atbilstošu izglītību? Kāds ir risinājums?

Speak Your Mind! – “Education in the Post AI World” by Barry Cooper

2024. gada 26. augusts | Jauna renesanse, jauna atdzimšana, koncentrējoties uz humanitārajām zinātnēm un cilvēci, radikāli pārdomājot mūsu pieeju mācīšanai un ģeneratīvā mākslīgā intelekta izmantošanu. Koncentrēšanās uz radošām un analītiskām prasmēm , kā arī kontekstuālu zināšanu un izpratnes plašumu, lai sniegtu atslēgas eksponenciāli uzlabojošo tehnoloģiju pilnā potenciāla atraisīšanai. Laipni lūdzam izglītībā pēc mākslīgā intelekta pasaules.

“Mēs esam aprakti zem informācijas smaguma, kas tiek sajaukta ar zināšanām; daudzums tiek sajaukts ar pārpilnību un bagātība ar laimi… Mēs esam pērtiķi ar naudu un ieročiem. Toms Gaids

Ievads

Vai šodienas izglītības sistēma ir piemērota rītdienas pasaulei? Kā pedagogs, kas strādā par pedagogu vairāk nekā 20 gadus, esmu sev uzdevis šo jautājumu. ChatGPT palaišana 2022. gada novembrī ir mainījusi mūsu pasauli tā, kā to nespēja izdarīt pat interneta uzplaukums, globalizācija vai industriālā laikmeta sākums pirms 300 gadiem. Ne tikai zināšanas, bet arī šo zināšanu pielietošana tagad ir sasniedzama ar viena taustiņa nospiešanu.

Esmu dzimis X paaudzes beigās. Es atceros, kad mūsu mājā bija tālruņa līnija, es atceros numura sastādīšanas signālus un rotējošo numuru sastādīšanu. Es spēlēju ārā, un mums bija trīs, pēc tam četri televīzijas kanāli. Ja gribējāt kaut ko noskatīties, bija jāierodas laikā, un video atskaņotājs bija greznība. Es atceros, ka mani mulsināja pirmais dators, ko redzēju skolā, BBC mēģinājums ar zaļu ekrānu. Man teica, ka tā ir nākotne: man vajadzēja klausīties. Es atceros tehnoloģiju uzlabošanos, interneta pienākšanu, e-pastu un satelīttelevīziju. Jūs varējāt ierakstīt televīzijā, tad nāca straumēšanas pakalpojumi un interneta miljonāri, tagad miljardieri. Agrāk man bija jāzvana uz tālruņiem pa vienam numuram, tagad varu jautāt Siri.

Esmu redzējis, ka izglītība manas dzīves laikā mainās tādā pašā veidā, sākot no krīta dēļiem līdz tiešsaistes noskaņojuma dēļiem, kas šķita tikai galvas pagrieziens. Tas ir svarīgi mums visiem, kas esam skolotāji, vecāki un skolēni. Šī jaunā tehnoloģija ir daļa no mūsu kolektīvās nākotnes, un mums ir holistiski jāapsver, kā vislabāk izmantot to, ko Pandora mums ir iztukšojusi. AI maina lietas visā izglītības vidē. ChatGTP — liels valodas modelis AI ir tikai viena daļa no jaunās tehnoloģiju ainavas.

Personalizēta mācīšanās ir tas, uz ko tiecas skolas un pedagogi. Tā kā mākslīgais intelekts var novērtēt lielu datu apjomu, tas nozīmē, ka mācību modeļi, jo īpaši valodu apguvē, var nodrošināt pielāgotāku pieredzi. Tagad šo tehnoloģiju izmanto daudzu pakalpojumu sniedzēju tiešsaistes valodu dzinēji. Tas ir līdzīgi adaptīvajiem mācību procesiem, kas ļauj tiešsaistes kursiem pielāgoties lietotājam, izmantojot algoritmu. Vērtēšanas uzdevumi un eksāmeni ir viens no laikietilpīgākajiem uzdevumiem izglītībā, tāpēc arī to var nodot AI.

Satura izveide ir sagrābusi pasauli, un tas ir novedis pie ChatGTP, kā arī vairāku citu radošu AI platformu izplatības: attēlu, koda, mūzikas radīšana pat pēc uzvednes. Šī satura izveide ir balstīta uz lielu valodas modeli, kas izmanto algoritmu, lai paredzētu nākamo vārdu, kas tiks izmantots teksta veidošanā.

Citas iespējas AI tagad tiek izmantotas izglītībā, piemēram, virtuālie palīgi un paredzamā modelēšana.

Bet ko mēs šeit darām? Kāpēc mēs par to runājam? Jo šīs ir lielākās izmaiņas tajā, kā mēs rīkojamies ar informāciju un idejām kopš valodas izgudrošanas. Vēstures gaitā jaunas inovācijas ir izraisījušas būtiskas pārmaiņas sabiedrībā un to, kā mēs redzam sevi un citus. Kameras izgudrojums noveda pie tā, ka mākslinieki izstrādāja simts jaunas skolas un veidus, kā redzēt pasauli, iespiedmašīna palīdzēja uzsākt reformāciju un ļāva renesansei uzliesmot visā Eiropā, mobilais tālrunis nosūtīja pārdevējus pa visu valsti un izveidoja klēpjdatorus ar Wi-Fi. birojs bija bezjēdzīgs, jo mēs bēgām uz kafejnīcām tirgoties, rakstīt, radīt un patērēt.

AI nozīmē, ka mums būs vieglāk piekļūt informācijai, ka mums ir vieglāks ceļš uz radīšanu un ka tas viss būs vienreiz lietojams. Taču atšķirībā no iespiedmašīnas ģeneratīvais AI nav ideāls, tas neatkārto mūsu domas par līdzīgu, bet drīzāk tā ir uzvednes algoritmiska interpretācija: kas patiešām ir ļoti bīstama lieta. Mēs esam revolūcijas sākumā, kas varētu mainīt izglītības būtību: tas, vai uz labu vai sliktu, ir atkarīgs no tā, ko mēs darīsim tālāk.

1. nodaļa: AI ienākšana

Filozofus gadsimtiem ilgi ir interesējuši mākslīgie intelekti, Platona siloģismiem un Dekarta šaubām ir nozīme to radīšanā, ko mēs redzam šodien. Ja mēs pieturamies pie gadsimta, kurā mēs redzam tehnoloģiju, lai sāktu radīt AI realitāti, mums jāsāk ar Alanu Tjūringu. Ir slavens Tjūringa raksts ar nosaukumu “Datortehnika un intelekts”, kurā ir aprakstīta imitācijas spēle, ko tautas apziņā dēvē par Tjūringa testu. Dators un persona tiek paslēpti no vietnes, un pēc tam tiesnesis ar nopratināšanas mehānisma palīdzību mēģina noteikt, kurš ir kurš. Pārbaudes nokārtošana negarantē intelektu, taču tas parāda, ka datorprogramma ir lingvistiski neatšķirama no cilvēka.

Mēs esam izturējuši šo atzīmi vairākas reizes, lai gan izmantotās datorsistēmas faktiski nerunā valodā: tās saprot, izmantojot lielas valodas modelēšanu, visticamākais vārds, kas nāks pēc kārtas. Piemēram: ja tiek prasīts norādīt krāsas aiz sarkanā vispiemērotākajā veidā, programma var teikt: oranža, dzeltena, zaļa, zila (tomēr snūkera spēlētājs varētu teikt dzeltens, zaļš, brūns, zili rozā un melns). Lieli valodu modeļi runā, izmantojot algoritmu, nevis saprot.

Pēdējo 30 gadu laikā mākslīgais intelekts ir vairākkārt triumfējis: 1997. gadā IBM superdators “Deep Blue” uzvarēja pasaules šaha čempionu Gariju Kasparovu; un 2016. gadā Google “Alpha Go” uzvarēja Lī Sedolu spēlē “Go”. Tomēr Alpha Go joprojām nesaprot “Go” noteikumus. Un ChatGTP nerunā angliski.

2022. gada novembrī OpenAI publiski laida klajā ChatGPT 3. versiju: ​​tā bija visstraujāk augošā lietotne vēsturē. Tai sekoja nākamās versijas, un mēs gaidām 5. versijas iznākšanu (iespējams, līdz šīs versijas publicēšanai). Šīs ģeneratīvās mākslīgā intelekta programmas pēc tam ir tikušas kopētas, un internetā, kā arī dažādās citās ģeneratīvajās platformās ir atrastas citas šo lielo valodu modeļu versijas. Tas, protams, tieši interesēja pedagogus un citu profesiju pārstāvjus, kas darba gaitā ģenerē materiālus. Tirgotājus, tekstu autorus, radošos darbiniekus, akadēmiķus un, galvenokārt, studentus. Pedagogi to uzskatīja par veidu, kā pārvaldīt pieaugošo darba slodzi, kas viņiem tiek lūgta uzņemties, jo īpaši resursu ģenerēšanas, vērtēšanas un administrēšanas uzdevumus. Tā ir gan iespēja, gan problēma. Lai gan šie ģeneratīvie modeļi var radīt, tie var arī nodrošināt plaģiāta un krāpšanās iespējas.

Ko AI patiesībā dara šodien? Šeit ir desmit platformas, kas darbojas 2023. gada jūlijā.

• Scribe: vienkāršo uzdevumu un procesu dokumentēšanu
• Jasper: palīdz rakstītājiem pārvarēt blokus un palīdz veidot struktūru.
• ChatGPT: valodas modelis, kas sakņots uzlabotā GPT arhitektūrā, ko izmanto satura veidošanai un pētniecībai.
• Dall-E2: ģenerē attēlus no teksta aprakstiem
• Autodesk ģeneratīvais dizains: optimizē dizainu inženierzinātnēs
• Wordtune: rakstīšanas rīks
• Jēdziens: kopstrādes platforma
• GitHub Copilot: palīdz rakstīt kodu
• VEED: video rediģēšanas palīgs
• Speechify: lietojumprogramma teksta pārvēršanai runā, lai pārvērstu rakstīto tekstu runātos vārdos

Katrā gadījumā ir kāds produkts no šīm platformām un lietojumprogrammām, kas ir ļoti rūpīgi jāapsver. Vai mēs zinām, no kurienes tas nāca?

Ietekme uz darbu

Mēs ieejam tajā, ko es sauktu par AI un informācijas laikmetu. Tehnoloģija attīstās eksponenciāli. Piemēram, līdz 2025. gadam dažos pētījumos teikts, ka 25% cilvēku strādās attālināti, savukārt citas prognozes liecina, ka līdz 2027. gadam AI tirgus vērtība būs 407 miljardi USD. Taču šodien 75% no mums ir nobijušies par dezinformāciju no AI, un 40% uzņēmumu ir nobažījušies par atkarību no tehnoloģijām. Tiek lēsts, ka 100,000,000 XNUMX XNUMX darbavietu, kas atbalsta šo jauno tehnoloģiju, nenodrošina iespēju to efektīvi izmantot vai tādā veidā, kas atbalsta mūsu sabiedrību, īpaši, ja ņem vērā izglītību. Izglītība vairs nav saistīta ar informāciju, tā ir par prasmēm, idejām, debatēm. AI nākotnē mums būs vajadzīgi tehnologi, pat futūristi, bet vairāk mums būs vajadzīga cilvēce, lai nodrošinātu, ka mēs virzām tehnoloģijas, un tehnoloģija mūs nevada.

Pašlaik ir vairākas tūlītējas atbildes uz mākslīgo intelektu, ko mēs varam lasīt: kā uzrakstīt labas uzvednes, kā apturēt bērnu krāpšanos testos, kā mēs varētu izmantot jaunos rīkus, lai samazinātu darba slodzi (darba slodze, kas drīz tiks norīta ar citām lietām). Šie ir elementi, kas mums jāapspriež. Ilgtermiņa sekas ir zinātniskā fantastika un spekulatīvas. Mākslīgais intelekts ir izdomāts un par to uztraucies tik ilgi, cik mēs to varējām iedomāties: Isaks Asimovs, Arturs K. Klārks, daudzas Star Trek epizodes visi postulē un prognozē, ka mūsu radītais intelekts, kas nav cilvēks, var kļūt par negodīgu.

Izglītības ietekme

Pa vidu mums trūkst: vidēja termiņa un ilgtermiņa ietekme uz izglītību. Kā mēs varam virzīties uz priekšu tādā veidā, kas nav vērsts tikai uz plaģiātu, bet arī izvairītos no apokaliptiskās nabas skatīšanās, ko tik iemīļojuši nevēlamie mediji?

Pirmais posms ir pieņemt, AI revolūcija izglītībā ir klāt, un tā tikai attīstīsies un paplašinās savu sasniedzamību. Tagad mums ir ģeneratīvi mākslīgā intelekta dzinēji, kas nodrošina mūs ar visu, kas mums varētu būt nepieciešams: piezīmju kopums par daļiņu fiziku, romiešu kampaņas karte Kartāgā Scipio Africanus vadībā, eseja, kas atbalsta mākslīgā intelekta priekšrocības… vairāk nesakiet.

Problēma, ar kuru mēs saskaramies, ir problēma, kas mums ir bijusi iepriekš. Mēs esam attīstības krustcelēs. Daudzi to uztvertu kā renesansi, atdzimšanu tehnoloģiju laikmetā, bet tā vietā es apgalvotu, ka šis tehnoloģiju laikmets patiesībā ir izaicinājums, nevis risinājums.

Ja gribam aplūkot faktisko renesansi kā salīdzinājumu. Pirms gadsimtiem Itālijā pāvests valdīja, Zeme bija Visuma centrā, un pastāvēja ticība dievišķajam un nākamajai pasaulei: bija ticība. Urbāna II laikā Baznīca sāka karus svēto iekarojumu vārdā: karavīri pulcējās visā Eiropā, ar nevaldāmu reliģisku degsmi metās pa visu kontinentu, lai atgūtu konkurentiem teritoriju, nogalinot tos, kuri neticēja tāpat kā viņi. Urbans VII aizliedza zinātnisko attīstību, pamatojoties uz to, ka tā runāja tieši pret svētajiem rakstiem (Gallileo par to tika piemērots mājas arestam).

Šķiet, ka tā ir pasaule, kas atrodas tālu no mūsdienu savstarpēji saistītās un informācijas bagātās eksistences, taču ir kopīga tēma. Ir viena, spēcīga didaktiska autoritāte, no kuras plūst informācija un idejas: vienā virzienā. Radošums un kritiskā domāšana netika novērtēti ārpus mākslas un mūzikas producēšanas, lai slavinātu baznīcai raksturīgās idejas.

Vēl 1400. gadu beigās par šo autoritāti pretendēja humānisma filozofija: senās pasaules un tās darbu no jauna atklāšanas un jaunas dabas pasaules izpētes kombinācija. Līderi ir vārdi, kurus mēs visi zinām: Leonardo, Mikelandželo, Donatello, Rafaels utt. Mums bija renesanse. Ideju atdzimšana un pārvērtēšana, kas tik ilgi vadīja mūsu domāšanu. Bija zinātne, domas brīvība, atgriešanās pie klasiskām idejām par indivīdu, filozofija un literatūra kļuva par dienas kārtību, un tādi rakstnieki kā Makjavelli sāka uzdot interesantus jautājumus par varu. Baznīca pat pieņēma jaunas idejas un jaunus domāšanas veidus.

Mūsdienās mākslīgā intelekta izmantošana ir atņēmusi kaut ko cilvēcisku materiālu, satura, mākslas, ideju radīšanā . Šis algoritmiskais intelekts (kas laika gaitā kļūs par mākslīgo intelektu) ir balstīts uz zināšanu krātuves internetā. Tā ir meklētājprogramma. Tomēr tā nav cilvēciska, tā nedomā, un mums ir nepieciešams kaut kas vairāk, ja vēlamies to izmantot vislabākajā veidā. Mums, tāpat kā renesanses laikā, ir nepieciešams cilvēciskais elements.

Bez cilvēka pamudinājuma mūsu jaunais AI draugs klusē, bez prāta lasīt materiālu, mēs tiekam ievesti tajā pašā lamatā, kurā mūsu priekšteči bija iestrēguši, līdz viņus atbrīvoja progresīvā filozofija: saņēma informāciju kā evaņģēliju. Šis ir jautājums, ar kuru saskārāmies pirms renesanses, un slazds, kurā mēs nedrīkstam atkal iekrist.

AI parādīšanās nav renesanse, mums patiesībā ir vajadzīga intelektuāla atdzimšana, lai nodrošinātu progresu un šīs jaunās tehnoloģijas izmantošanu tā, lai mēs visi gūtu labumu. Mēs nevaram vienkārši sēdēt un pieņemt to, ko mums saka AI. Mums ir vajadzīgs humānisms, kritiskā domāšana un radošums.

AI spēka izmantošana

AI bagātā nākotnē kultūras un cilvēku izglītība ir ļoti svarīga, lai nodrošinātu kontekstu, kurā tiek uztverta informācija. Kultūras izglītība ir viens no ceļiem uz lielāku izpratni, apvienojot perspektīvas no visas planētas, no dažādām tautām, reliģijām, etniskajām grupām, sociālajām un ekonomiskajām grupām, politiku un filozofiju. Kultūras un cilvēku izglītība dod mums objektīvu, caur kuru mēs varam skaidri aplūkot pasauli, vienlaikus veidojot sabiedrību ar lielāku cilvēcības izjūtu.

Vairāk nekā mūsu dažādā dzīve, izcelsme, filozofija un vēsture ir arī prasmju pārbaude, kas mums vajadzīgas, lai dzīvotu. Mūsu skolēniem jāiemācās spēlēt komandā, vadīt, uzdot jautājumu, saprast, kur patiesi slēpjas spēks; izmantot kritisko domāšanu, problēmu risināšanu, pētniecības prasmes, komunikāciju un sadarbību. Ja mēs vēlamies pareizi izmantot AI izglītībā, mums ir jāsaprot tā plašākas, vidēja un ilgtermiņa izmantošanas iespējamās sekas un attiecīgi jāizglīto. Mums būs jāizveido vide panākumiem, kas ir trīs daļās: konteksts, savienojums un komunikācija.

Diezgan hubristiski mēs šeit, divdesmit pirmajā gadsimtā, atjaunojam klasisko pieeju. Šī trīspakāpju pieeja patiesībā ir jauns Trivium: gramatika, loģika un retorika. Viduslaikos apzīmētas kā vārds "trivium", šīs pamatprasmes tika uzskatītas par septiņu brīvo mākslu zemāko pakāpi: pārējās četras bija mūzika, ģeometrija, aritmētika un astronomija. Šīs valodu prasmes (gramatika, loģika un retorika) ir mūsu jauno AI laikmeta koncepciju pamatā: konteksts, savienojums un komunikācija. Tagad tie ir ne tikai par valodas uzbūvi un lietojumu, bet arī par pasaules uzbūvi un izpratni.

Konteksts , līdzīgi kā gramatika, ir pamats. Šajā gadījumā tas ir izglītības pamats mākslīgā intelekta pasaulē. Bez kultūras, sociālekonomiskā, vēsturiskā konteksta, uz kura balstīt savu lēmumu pieņemšanu, mēs nevaram pārsniegt informāciju, ko mums sniedz ģeneratīvais mākslīgais intelekts. Mēs noteikti nevaram prasīt pareizās lietas vai pienācīgi novērtēt mākslīgā intelekta rezultātus, kad mums tiek parādīti mūsu uzdevumu rezultāti.

Saziņa ir spēja strādāt kopā ar citiem, bet arī būt savienotam ar pasauli. Arvien sadrumstalotākā darba vidē un tiešsaistes darba un mācību ienākšanas laikā ir svarīgi ne tikai pilnveidot jau esošās prasmes, bet arī mācīties no citiem un caur citiem. Ģeneratīvo modeļu perspektīva atspoguļos jūsu jautājumu un pieejas aizspriedumus; tomēr gudra drauga padoms var jūs aizvest vietās, par kurām pat neesat domājuši.

Komunikācija ir ļoti līdzīga retorikai: mūsu ideju skaidrojums, bet arī izpratne, ka komunikācija nav tikai vārdi uz lapas vai runa ēterā. Tas, kā mēs viens otram sniedzam informāciju, mainās katru dienu – verbālā, runātā, rakstītā, vairāku valodu, starppersonu, intrapersonālā, neverbālā, vizuālā, matemātiskā, zinātniskā, mākslinieciskā, muzikālā komunikācija – tas viss ir mūsu ikdienas sastāvdaļa. Izglītībai informācijas laikmetā ir jānodrošina prasmes, lai pielāgotu balsi konkrētam laikam un vietai.

Izaicinājums ir milzīgs, un, manuprāt, risinājums ir atgriešanās pie strukturētas izglītības novērtēšanas, taču tīkls ir daudz plašāks par to, ko sniedz klasiskā, tradicionālā vai pat modernā izglītība. Mēs attīstām kontekstu mūsu studentu izpratnei, veidojam viņu saikni ar pasauli un savu cilvēcību un nododam viņiem rīkus, lai runātu un saprastu pasauli, kad tā mainās strauji augošajā tempā.

2. nodaļa: Konteksta kritiskums

Konteksts ir mākslīgā intelekta nākotnes gatavošanās stūrakmens un pamats. Pasaulē, kurā informācija ir pieejama dažādās formās ar vienu acumirkli, mums ir pienākums nodrošināt, lai mūsu skolēniem un bērniem, kā arī kolēģiem, būtu stabils, plašs un apgaismots ietvars , kurā filtrēt un izmantot šo informāciju. Konteksts nozīmē izprast kultūru, ekonomisko realitāti un vēsturi, kurā darbojaties, lai jūs varētu inteliģenti apšaubīt un analizēt jums sniegto informāciju.

Lai iegūtu spēcīgu kontekstuālo izpratni, studentam ir nepieciešama globāla apziņa, kultūras kompetence un intelektuālā zinātkāre. Šīs jomas ir pamati, uz kuriem balstās augstākās pakāpes kritiskās lasīšanas un domāšanas, analītiskās domāšanas un, vēl svarīgāk, radošās domāšanas jomas. Zināšanu bāze, kas ietverta globālajā apziņā un kultūras kompetencē, dod pārbaudes akmeni intelektuāli zinātkārajiem, ar kuriem viņi var salīdzināt idejas un pierādījumus, ar kuriem viņi tiek iepazīstināti. Šajā ietvarā, kur plaukst emocionālais intelekts un attīstās empātija un līdzjūtība, mēs sākam redzēt patiesu pašapziņu. Šī spēja pašrefleksēt reāllaikā nozīmē, ka ētiskā izpratne ir daļa no lēmumu pieņemšanas procesa, un AI izmantošana kļūst skaidrāka un veiksmīgāka, jo lietotājam ir noteikts pamatu kopums, uz kura balstīties.  

Izmantojot šīs jomas mūsu studentu pamatošanai mūsdienu pasaulē, viņi var būt pārliecinātāki, izmantojot AI gan kā rīku, gan dažos gadījumos kā kolēģi, veicot sarežģītākus uzdevumus. Vienkāršākais piemērs varētu būt tērzēšanas robota jautājums par vēsturisku notikumu: skaidra konteksta izpratne nozīmē, ka skolēns spēj pieņemt vai pretoties tam, kas tiek prezentēts.

Tas, ko mēs neredzam, ir dažas no galvenajām jomām, kas nepieciešamas kontekstam mūsu klasēs, kas tiek sniegtas. Globālā apziņa ir vajadzība izprast plašo vēstures, ģeogrāfijas, reliģijas loku. Privilēģijas un aizspriedumi. Dažu pēdējo gadu laikā mēs esam redzējuši, ka šajā jomā ir veikti daži pasākumi, taču ne gandrīz pietiekami. Cik lielā mērā citu kultūru un sabiedrību vēsture tiek mācīta ārpus jūsu skolas bez jebkādas saiknes ar jūsu skolu? Pat tad tas bieži ir saistīts ar kariem vai iekarojumiem. Mums ir jānovērš nacionālā perspektīva par labu starptautiskajai, lai ļautu mūsu studentiem attīstīties starptautiskā pasaulē, un viņiem ir jābauda globālo tendenču izpēte un ideju izplatība. Arī vecākiem ir jāpieņem šīs pārmaiņas: izpratne par to, ka ir vairāk nekā viens veids, kā redzēt pasauli, ir spēcīgs instruments, ko mēs varam sniegt skolēniem un bērniem.

Izglītības nodrošinātāji un valdības pēdējos gados ir izpostījušas kultūras kompetenci, cīnoties par prasmju nodrošināšanu zinātnēs un matemātikā. Pirmie ir jāsamazina tie kursi, kas tiek uzskatīti par pārlieku ekonomiskajām prasībām: ironiskā kārtā es iebilstu, ka tieši šie kursi dos vislielāko ieguvumu studentiem, kas strādā 2040. gada pasaulē. Mēs joprojām varam radīt šīs iespējas studentiem mūsu valstī. skolām, cīnoties par mūzikas un mākslas un teātra nodrošinājumu, kā arī sniedzot iespēju ar to nodarboties plašākā mērogā: apskatot braucienus, iesaistot vietējos māksliniekus un kultūras grupas: īpaši tos, kuri vēlas godināt savas dzimtās nacionālās kultūras. Vecāki to vienmēr palīdz, būdami atvērti jaunām iespējām nedaudz paplašināt bērnu komforta zonas: jauns ēdiens, jaunas filmas, jauna māksla, jaunas grāmatas, jauns izstādes apmeklējums par vietu, par kuru viņi, iespējams, nekad nav dzirdējuši.

Intelektuālā zinātkāre nav tik daudz iespējota, cik tā varētu vai vajadzētu būt. Šī prasme vai spējas, atkarībā no jūsu skatījuma, noved pie intelektuālas sistēmas un personiskā konteksta izstrādes, kas ļauj saprātīgi izmantot AI rīkus. Veids, kā iztaujāt ar atvērtu prātu un “aizsargmargām” pret viltus ziņām un vieglprātīgiem paskaidrojumiem. To var veicināt izglītībā, izmantojot modelēšanu, mācību metodes un mājās, izmantojot to pašu atvērto pieeju.

Globālā izpratne

Vispārēja globāla izpratne un politiskā izpratne par planētu ir higiēnas faktors, lai strādātu starptautiski vai orientētos sarežģītos politikas, ekonomikas, valodas un kultūras jautājumos. Konteksts nozīmē globālu kontekstu. Katrs cilvēks uz planētas ir bezgala sarežģīta veseluma daļa, ko ietekmē un ietekmē viņa vēsture, mājas, idejas, kas viņam nodotas paaudžu paaudzēm no ģimenes vai sociālās struktūras. Cilvēks, kas aug Skotijas augstienē, dabiski atšķirsies no kāda no Melburnas, Abudžas vai Sanpaulu. Bet kā? No pirmā acu uzmetiena skatāmies uz ģeogrāfiju, varbūt valodu, varbūt audzināšanu un ticību: tad varam sākt ar uzturu, pārtiku, vēsturisko fonu un politiskajiem uzskatiem; tad sarežģītāki jautājumi, piemēram, IKP, valsts politika un starptautiskās attiecības.

Bet tas nenozīmē, ka jāsaprot visas planētas kultūras: grūts jautājums. Tas ir par zinātkāres iedvesināšanu un kultūras nozīmes novērtēšanu personai, ar kuru strādājat, vai vietai, kurā strādājat. Tā ir arī izpratne par kultūras vai kultūras aizspriedumu nozīmi, pārejot uz informācijas pasauli, kā arī par kultūras nozīmi. milzīgs faktoru klāsts, kas var noteikt atšķirības uz planētas

Modelējot zinātkāri par pasauli, mēs iedvesmojam savus skolēnus un bērnus darīt to pašu. Tas var sākties ar kaut ko tik vienkāršu kā pārtiku. Viens no maniem varoņiem Entonijs Burdeins rakstīja: “Ja es kaut ko aizstāvu, tas ir, lai pārvietotos. Cik var, cik var. Pāri okeānam vai vienkārši pāri upei. Tas, cik lielā mērā jūs varat staigāt kāda cita kurpēs vai vismaz ēst viņa ēdienu, ir pluss ikvienam. Atveriet prātu, piecelieties no dīvāna, kustieties. To ne vienmēr var sasniegt skolā, mēs visi nevaram pārvietot savus skolēnus, lai gūtu pieredzi vai dotos ceļojumos, taču mēs varam sazināties ar vietējām kopienām un cilvēkiem un iesaistīties viņu pieredzē.

Es domāju, ka ēdiens vienmēr ir pirmā (un bieži vien vienkāršākā) reize, kad mēs piedzīvojam jaunu kultūru: es ceļoju uz Ķīnu savos 30 gados, bet ķīniešu ēdienu ēdu kopš bērnības. Ēdiens ir lepnums, un ēšana kopā ar kādu no citas kultūras, kad ēdat viņa ēdienu, būs īsts kultūras sākumpunkts. Šim ēdienam ir stāsts, šim ēdienam ir ceļojums: iespējams, pāri planētai, iespējams, izmantojot receptes, ko nodevusi māte dēlam, tēvs meitai. Pirmais solis uz globālo izpratni ir ēst kopā ar cilvēkiem. Esmu baudījis Jollof rīsus Lagosā, Xiaolongbao Šanhajā, Black Goat Yunnan, Ņujorkas strīpu Taimskvērā un Pho Hanojas ielās. Katru reizi ēdot kopā ar vietējiem, katru reizi ņemot vairāk no pieredzes. Bet es esmu arī dalījis pudeli Maotai ar ķīniešu draugiem Edinburgā un ēdis pan de muerto ar meksikāņu kolēģi Madridē: pasaule var būt tieši aiz mūsu durvīm.

Lai ēstu kopā ar cilvēkiem, jums jāsatiekas un jābūt kopā ar cilvēkiem no visas pasaules. Draugi no dažādām ticībām, dažādām valstīm veido pasauli, ko mēs visi cerētu redzēt, bet arī dod iespēju mūsu bērniem un skolēniem to izpētīt. Starptautiskās skolas ir lieliska vide šim nolūkam, kad 20, 30, 40 dažādas valstis dala klases un sāk dalīties viena ar otru. Vienmēr ir nervozitāte, jautājot par citām valstīm vai citiem dzīves veidiem, taču mana pieredze, pārvietojoties pa planētu, man ir parādījusi, ka cilvēkiem patīk izskaidrot savu pasauli jaunam draugam un 99% gadījumu viņi ir patiesi gandarīti, ka kāds to vēlas. zināt vairāk.

Es atceros, ka daļēji mācījos mandarīnu ķīniešu valodu, izmantojot veikalniekus, bārmeņus, apkalpojošo personālu manā rajonā Šanhajā. Katru reizi, kad es devos uz jaunu vietu, tā bija iespēja praktizēt. Es atklāju, ka, lai iemācītos valodu, ir jābūt drosmīgam. Es neesmu dabisks valodu apguvējs, bet, ja jūs varat aptvert savu apmulsumu (un es novērtēju, ka tas ir ļoti angliski) un vienkārši ķeraties pie tā, jūs bieži vien atradīsit cilvēkus, kuri vēlas ar jums tikties pusceļā. Ideja par sešu pēdu desmit collu angli, kas zāģē pa East Nanjing Road un pēc tam pasūta kafiju ķīniešu valodā, bija jautra 90% cilvēku, kurus es satiku: bet, kad es paslīdēju, viņi gribēja palīdzēt. Nevis pasūtījuma dēļ, bet gan tāpēc, ka viņi bija patiesi pateicīgi un pārsteigti, ka es pielikšu pūles. Cilvēki ir pārsteidzoši, atcerieties to, ja nekas cits.

Pēc tam, kad cilvēki ir ceļojumi. Studijas neaizstāj atrašanos jaunā vietā. Pats gaiss šķitīs savādāks. Pavadot laiku jaunā vietā, šī vieta ir jums tuvāka. Būt kaut kur jaunā vietā nav būt kaut kur pludmalē, bet gan būt kopā ar jauniem cilvēkiem jaunā zemē. Es atceros pirmo reizi, kad devos uz Tuvajiem Austrumiem, un karstuma vilni, kas pārņēma mani, izkāpjot no lidmašīnas: tas ļoti atšķīrās no manas dzimtās Apvienotās Karalistes. Tomēr jūs nekad nevarat būt no šīs vietas, pat pēc gadiem tur dzīvošanas. Tas, diemžēl, var radīt sapratni, ļoti reti patiesu piederību. Tas, ko apvieno ceļojumi, cilvēki un ēdiens, ir tas, par ko mēs jau runājām, par zinātkāri. Tas bieži vien ir to cilvēku kompetencē, kuriem ir līdzekļi, tomēr ceļošana var būt vairāk nekā ārzemēs: tā var būt jauna vide ļoti tuvu mājām. Tās var būt jaunas vietas jūsu valstī vai, iespējams, intelektuāls ceļojums: klubi, biedrības, jauni hobiji vai jaunas nodarbības, kurās jūs apmeklējat.

Piemērs no manas bērnības: es domāju, ka zinātkāre izraisa bērnu vai studentu rīcību. Es atceros no savas bērnības, ka uzaugu apgabalā ar lielu Āzijas kopienu no Pendžabas, mani sikhu draugi bija pārsteidzoši, laipni un pretimnākoši: tik ļoti es mēģināju iemācīties pandžabu valodu. Būdams 10 gadus vecs, es vietējā bibliotēkā meklēju grāmatu un kasetes, praktizēju un gribēju mācīties. Bet man pietrūka elementa, kas ir vitāli svarīgs šajos centienos, atbalsta.

Astoņdesmitajos gados bija neparasti, ka angliski runājošais vēlējās apgūt valodu, kurai nav dzimtā valoda, vēl neparastāk – mācīties valodu, kas nav Eiropas valoda, lai gan tajā un dažādos tās atvasinājumus runā 1980 100,000,000 XNUMX cilvēku. Mums ir jāatbalsta mūsu studentu un mūsu bērnu zinātkāre. Izpratne par to, kāpēc viņi vēlas kaut ko darīt, un pēc tam palīdzēt viņiem to realizēt. Galu galā man nebija atbalsta, un kā kautrīgs zēns es tiku atlikts, lai gan es joprojām atceros dažas frāzes, kuras man izdevās uztvert.

Tā, iespējams, ir mana lielākā akadēmiskā nožēla. Spēja runāt citā valodā paver iespējas jau no paša sākuma. Mums nav jāspēj rīkot garas, dziļas sarunas, lai gūtu labumu no svešvalodas: kā es atklāju Ķīnā, pat vismazākās pūles var novērtēt un izveidot tiltu starp jums un cilvēkiem, ar kuriem jūs esat kopā.

Pēdējais solis, kad esam sākuši zinātkāri, ir nodrošināt, lai iespēja uzzināt vairāk vienmēr būtu tur un pieejama. Nevar garantēt ceļošanu un iedvesmojošu cilvēku pieejamību sev apkārt, taču tas ir bērna zinātkāre, ko var piepildīt klasē, mājās, ceļā, lasot, skatoties, izpētot dažādu kultūru medijus un medijus. izraisīt interesi. Angļu valodā ir pieejami daudzi lieliski periodiski izdevumi, kas sniedz plašu informāciju par pasauli. The Economist vienmēr ir lielisks sākumpunkts. Skolas politiskajos kursos vai klubos atklāta diskusija, ziņu lietotnes vai lieliska politiska rakstīšana var sākt ritēt, taču mums kā skolotājiem un vecākiem ir jābūt klāt, lai redzētu intereses pazīmes un sniegtu iespēju izpētīt.

Kultūras kompetence

Kultūras kompetence ir dabiska globālās apziņas attīstības gaita. Kultūras kompetence nav spēja vienmēr izprast jaunu kultūru un darboties tajā (lai gan tā ir tās sastāvdaļa, neviens nevar zināt visu), bet gan spēja saskatīt un izprast kultūras nozīmi neatkarīgi no tās izpausmes veida un strādāt ar to un tās ietvaros.

Kultūrai ir dažādas formas, un spēja tos atpazīt un to nozīmi ir būtiska cilvēka pieredzes sastāvdaļa. Pirmā un visbiežāk runātā ir reliģija. Lai gan ticība šodien Eiropā nav tik svarīga, tā ir būtiska identitātes un identitātes politikas sastāvdaļa visā Āfrikā, daļā Āzijas un Amerikas, vienlaikus tai ir arī liela nozīme sabiedrības veidošanā šeit Eiropā. Mūsu pilsētās, mākslā un pat valodā ir ietverti mūsu reliģiskās un ticības vēstures elementi.

Reliģija nav tikai ticības struktūra daudzās pasaules daļās, bet gan daļa no šīs sabiedrības struktūras vai pat valodas pamatiem. Ir daudz ķīniešu valodas idiomu, kuru pilnīgai izpratnei balstās uz reliģijas, mītu un vēstures zināšanām. Neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir musulmanis, kristietis, budists vai hinduists, tas, iespējams, ne vienmēr ietekmēs viņa rīcību, tas ietekmēs to, kā viņš domā par savu rīcību, attiecībām ar citiem, savu valsti, valodu vai ģimeni. Definēt kādu tikai viņa reliģijas dēļ ir aizspriedumaini, bet saprast, ka cilvēka ticība var ietekmēt to, kā viņi domā par lietām, ir saprātīgs pieņēmums.

Dalīšanās ticībā un idejās par ticību var būt sarežģīts process, ko radīt skolās vai apgabalos, kur pastāv viendabība starp tiem, kas apmeklē reliģisko dievkalpojumu. Ja jūs dzīvojat vairākuma kristiešu apgabalā, jums var nebūt iespējas satikt sikhu, džainu, ebreju vai musulmani. Skolās vienkāršākais veids ir dalīt festivālus. Visā pasaulē šis ir ideāls brīdis, lai savestu kopā cilvēkus: parasti ar pakalpojumu, šovu, ēdienu (vienmēr liela izloze). Esmu apmeklējis dažādus tempļus un dievkalpojumus, ceļojot budistu, šinto, hinduistu, sikhu, musulmaņu un kristiešu kopienās. Ikvienā gadījumā tie, kas sekoja ticībai, bija vairāk nekā priecīgi būt manam ceļvedim, palīdzot man saprast un redzēt vairāk, nekā es būtu darījis citādi. Skolās lielisks sākumpunkts ir Ramadāns, kur Iftar (gavēņa pārtraukšana) organizēšana ir ideāls brīdis, lai pulcētu cilvēkus, runātu par gavēni, svēto mēnesi un islāmu. Varbūt tā vietā piemērotāks ir Mēness Jaunais gads; daļēji kalendārs pasākums, daļēji reliģisks: kā svin kopienas visā Āzijā, arī jūs varat to darīt, rīkojot vienkāršu sapulci, uzaicinot vietējos šo kopienu locekļus un pulcējot cilvēkus (pelmeņu pagatavošana nav tik grūta). Ir arī citi lieliski festivāli, kas pulcē jautrus pasākumus: hinduistu festivāls Holi, piemēram, Ziemassvētki, Chanuka: es varētu turpināt.

Kultūras kompetence ir arī veids, kā izvairīties no slazdiem. Tas vislabāk nāk ar vēstures izpratni. Rietumi ir grezna vieta. Centrāleiropā un Ziemeļeiropā kādu laiku demokrātiska un bez konfliktiem. Tomēr pārējai pasaulei nav tik paveicies. Cik daudz jūs zināt par Bjafranas karu jeb Āfrikas dekolonializāciju 60. un 70. gados? Dzīvajā atmiņā joprojām ir daudz satricinājumu un pārmaiņu, kas daudzās valstīs ir palīdzējuši radīt veidu, kā redzēt un uzzināt. Lielu daļu pasaules vēstures no mums slēpj aizraušanās ar lielajiem biļešu vēstures priekšmetiem. Divdesmitais gadsimts nebija tikai cilvēki ar sliktu sejas apmatojumu, kas mēģināja pārņemt planētu: notika daudz vairāk, un tas ir būtiski ietekmējis valstis un kultūras, ar kurām mēs mijiedarbojamies. Pēdējo 50 gadu laikā mēs esam redzējuši Vjetnamas kara beigas, Vācijas atkalapvienošanos, karus visā Eiropā un Āfrikā, islāma varas pieaugumu Irānā, arābu pavasari, Sīrijas pilsoņu karu, Mao nāvi un karadarbības atvēršanu. Ķīna.

Mēs varam cīnīties pret šo izpratnes trūkumu, nodrošinot, ka humanitāro zinātņu mācīšana ir aktuāla, plaša un koncentrējas ne tikai uz to, kur mēs esam, bet arī uz to, kur mēs esam bijuši un kur mēs vēl varētu doties. Vēsture ir galvenā daļa no tā, kā mēs redzam pasauli, taču bieži vien, izmantojot nacionālo aizspriedumu, tā var sniegt ļoti pretrunīgas notikumu versijas. Apvienotajā Karalistē mums māca angļu jūrnieku drosmi un atjautību, kas 1588. gadā redzēja Spānijas Armādas galu plānotā iebrukuma laikā, Spānijā studentiem māca, ka flote tika nogremdēta masīvas vētras dēļ. Kura ir pareiza? Kam mēs ticam? Tikai apzināšanās un izpratne, ka ir dažādi veidi, kā redzēt vienu un to pašu, rada spēju klausīties un saprast cita perspektīvu: pat ja jūs tam nepiekrītat.

Plašs vēstures skatījums var sniegt tikpat daudz konteksta un pieļaut zināmu kultūras kompetenci. Plašais makro vēstures, impēriju, verdzības un iekarojumu skatījums sniedz mums priekšstatu par ceļu, pa kuru tauta vai tauta ir gājusi. Tagad piemērojiet šo kultūras kompetenci informācijas laikmetam, pēdējo simts gadu konfliktiem un iekarojumiem, kā arī dziļi iesakņojušajiem aizspriedumiem, kas veidojušies šī gadsimta laikā visā planētā. Mēs nevaram pilnībā izprast kaut kā ietekmi, ja nesaprotam kontekstu, kurā tas nonāk . Šī kultūras kompetence ļauj mums izveidot labāku ceļu, strādājot ar mums pieejamās informācijas svaru un arī tad, kad lūdzam mākslīgajam intelektam rezultātus. Mēs nevaram uzdot jautājumu mākslīgajam intelektam, vismaz nesaprotot, kurp mūs ved atbilde.

Intelektuālā zinātkāre

"Ziņkāre ir sasniegumu dzinējspēks." – Kens Robinsons

Pirmā prasība konteksta un domāšanas ietvara radīšanai jaunajā informācijas laikmetā ir intelektuālā zinātkāre. Kā tas tiek attīstīts?

Katrs bērns un katrs skolēns pēc savas dabas ir intelektuāli zinātkārs un jautātājs. Kopš seniem laikiem mēs redzam bērnus kā pasaules pētniekus. Diemžēl šo jautājumu var mazināt mācību programmas režīms, skolas kultūra, vecāku neapmierinātība, kuri nevar pieņemt citu: "bet kāpēc?". Tomēr iztaujāšana ir intelektuāla lielvara. Klasē, skolā, jebkurā mācību procesā, jo vairāk jautājumu skolēns uzdod, jo labāks ir viņa galīgais rezultāts. Bez ziņkārības par pasauli skolēns nekad neattaisnos savas cerības, taču šī zinātkāre visefektīvāk attīstās tad, kad skolas vai vecāki no dzimšanas brīža skolēniem piedāvā zinātkāras lietas. Mums ir jāparāda pasaule un jāredz, kas piesaista viņu uzmanību.

Labākais veids, kā palīdzēt attīstīt šīs spējas gan skolā, gan mājās, ir, kā teica Volts Vitmens: “esiet ziņkārīgs”. Jums jāparāda, ka vēlaties izprast pasauli vairāk nekā jūsu bērns vai skolēns. Uzvedības modelēšana, ko vēlamies redzēt citos, vienmēr ir viens no ceļiem šīs uzvedības iestrādāšanai mājās vai klasē. Mums ir jābūt pārmaiņām, ko vēlamies redzēt pasaulē un savos bērnos.

Mums vienmēr ir jāuzdod jautājumi. Jautājumi ir maģisks instruments: tie liek cilvēkiem domāt par atbildēm, bet arī domāt par saviem jautājumiem. Kad mēs uzdodam jautājumus, nepietiek tikai koncentrēties uz faktiem, bet mums ir jākoncentrējas uz iemesliem. Būtībā vislielākā ietekme ir nevis jautājumam, bet gan jautājumam: jebkuram jautājumam ir jāseko otram vai trešajam; atbildes ir jāapstrīd, jāpārveido, jāspēlē ar tām un jānovirza. Rotaļlieta un rotaļīgums ar zinātkāri ir veids, kā padarīt to par spēli, kurā nav zaudētāju. Nav pareizas vai nepareizas atbildes: vienkārši ko jūs domājat? Piemērs varētu būt, jautājot par pasaules bagātāko valsti, ChatGTP3.5 teica ASV, taču, uzdodot interesantāko jautājumu, kāpēc, tas mums sniedza garu faktoru sarakstu.

1. Liela un daudzveidīga ekonomika
2. Inovāciju un tehnoloģiju vadība
3. Uzņēmējdarbībai un uzņēmējdarbībai labvēlīga vide
4. Spēcīgas augstākās izglītības un pētniecības iestādes
5. Dabas resursu pārpilnība
6. Globālā tirdzniecības iesaistīšanās
7. Ietekmīgs finanšu sektors
8. Daudzveidīgs un kvalificēts darbaspēks
9. Kultūras ietekme
10. Politiskā stabilitāte un tiesiskums

Līdzīgi kā Spānijas Armada piemērā, spēja novērtēt šos faktorus un novērtēt to nozīmi ir vieta, kur priekšplānā izvirzās konteksts un intelektuālā zinātkāre, mēs nevaram adekvāti jautāt atbildi, ja mums nav pamata izpratnes par jēdzieniem un struktūrām. tas nodrošina.

Jūs varat praktizēt aktīvu klausīšanos, lai klasē attīstītu intelektuālo zinātkāri un idejas. Nevis tiešas iztaujāšanas, virziet sarunu, parādot, kā tos klausīties, nepārtraucot vai nelabojot. Nekad nemetiet šķēršļus, bet gan novirziet sarunu uz pareizo ceļu un palīdziet viņiem līdz galam. Aktīvās klausīšanās metodes, piemēram: vērīgums, atvērti vai izmeklējoši jautājumi, precizējumi un dzirdētā pārfrāzēšana ir lieliski veidi, kā paplašināt, attīstīt un palielināt zinātkāri klasē skolēniem no 3 gadu vecuma. Patiesībā es vienmēr ieteiktu vecāku bērnu skolotājiem kādu laiku pavadīt kopā ar tiem, kas strādā ar jaunākajiem skolēniem, lai redzētu, kā viņu vadība un pedagoģiskā pieeja var noderēt viņu labā.

Kad mēs sākam pievienot jaunas idejas vai jaunas problēmas, lai tās varētu pārdomāt, uzmanība ir jāpievērš laipnam. Nepievienojiet visu domu skolu uzreiz. Lēnām pievienojiet to ķieģelis pēc ķieģeļa, mēģiniet skolēniem redzēt, kā tas sader kopā: pēc tam, lai turpinātu metaforu, ļaujiet viņiem pašiem izveidot pārējo ideju vai koncepciju. Mudiniet viņus meklēt nākamo soli vai posmu. Intelektuālā zinātkāre galu galā noved pie rīcības brīvības, kas noved pie sevis aktualizēšanas, ko mēs vēlamies visiem mūsu bērniem un skolēniem. Turklāt zinātkāre tiek veidota drošā telpā, kur audzēkņi tiek mudināti riskēt, iedziļināties un ienirt materiālā, uzdot jautājumus un galu galā ieteikt idejas un jaunus ceļus uz atklājumiem.

Šāda zinātkāre ir pamatprasme personiskā konteksta veidošanai. Personīgais konteksts ir pamats zināšanām un tam, kā mēs redzam pasauli. Jo šaurāka ir intelektuālā zinātkāre, jo šaurāks ir konteksts un studentiem ir grūtāk risināt sarežģītas problēmas. Šo personīgo kontekstu veido pieredze, vēsturiskā un kultūras izpratne, lingvistiskās spējas un emocionālā inteliģence, kā arī citi elementi, kas ir individuāli katram cilvēkam. Personīgais konteksts un pamatzināšanas un prasmes palīdz efektīvāk strādāt ar AI: paplašinot jautājumus un jūsu tūlītējas idejas, vienlaikus nodrošinot, ka skolēni uz saņemto informāciju skatās neatkarīgi no tās avota ar zinātkāri un veselīgu skepticisma devu.

Apšaubīt visu

Kritiskā lasīšana un domāšana ir dabiska kultūras kompetences un globālās izpratnes sekas. Spēja aplūkot problēmu vai satura daļu un to novērtēt ir būtiska prasme gaidāmajā mākslīgā intelekta laikmetā. Atcerieties, ka mākslīgā intelekta radītais materiāls tiek pārveidots, izmantojot algoritmu no internetā pieejamā materiāla pārpilnības. Uzdodot jautājumu mākslīgajam intelektam, jūs lūdzat tam sniegt informāciju, bet tas to dara līdzīgi kā bērns, kas savāc visus zilos žetonus. Tā sniegtajās atbildēs nav nianses vai pārdomātības. Mums ir jābūt šaubīgākiem nekā Dekartam, lai nodrošinātu, ka saprotam pasauli, kas mums tiek parādīta informācijas laikmetā.

Kritiskā lasīšana un domāšana ir veidi, kā risināt problēmas, kas nepieciešamas katrā iedomājamā profesijā. Pārejot uz satura bagātu pasauli, plašsaziņas līdzekļu, tiesību, politikas, veselības un labklājības (tikai dažus nosaukt) iesaistītajiem būs arvien svarīgāk nodrošināt, lai viņi būtu novērtējuši viņiem sniegto informāciju, salīdzinot ar viņu pašu. kritēriji (ka tas ir redzams kontekstā) un ka saņemtā informācija netiek uzskatīta par evaņģēliju. Jāatceras, ka analizētajā informācijā būs dominējošie stāsti, un informācijai tiešsaistē pieejamā materiāla rakstura dēļ būs izteikta anglofoniska novirze, kas, ņemot vērā autorus, visticamāk, nonāks pie nopietnas kultūras novirzes. no vienas no lielākajām angliski runājošajām valstīm. Gandrīz 60% tiešsaistes vietņu ir rakstītas angļu valodā. Nākamā augstākā statistika ir aptuveni 5% krievu, spāņu un franču valodā. Ja AI lielas valodas modelis izmanto šo informāciju, ir iebūvēta novirze.

Tas nozīmē, ka skolēns, kuram ir spēja domāt kritiski, spēs pieņemt lēmumus ar lielāku skaidrību. Tas kļūst ļoti svarīgi, ja mēs aplūkojam izglītības attīstību kā ļaunprātīgu izmantošanu: studenti, kuri izvēlas priekšmetus, grādu izvēli un karjeras ceļus, pievērsīsies tiešsaistē, lai iegūtu galvenās informācijas jomas, un AI būs veids, kā viņi tai piekļūst. Pieņemot šos dzīves lēmumus, novērtējumu veidā ir pieejamas dažādas mākslīgā intelekta programmas, lai palīdzētu virzīt studentus uz piemērotiem ceļiem un karjeru. Tomēr, tāpat kā lielākajai daļai testu un aptauju, līdz pat IQ testiem, tiem ir raksturīgas novirzes, un indivīds vienmēr var labāk izlemt savu nākotni. Šo pieeju lēmumu pieņemšanas procesiem varētu attiecināt arī uz balsošanu. Lēmumu pieņemšana ir politiskā procesa pamatā gan politiķiem, gan vēlētājiem, kuri balso. Mūsu dzīve ir piesātināta ar lēmumiem, kas nav tik svarīgi kā virziens, kuru izvēlēsies jūsu kopiena vai valsts. Šis balsojums ir jārespektē, un tas ir labākais veids, kā nodrošināt, ka tā ir kritiska pieeja piedāvātajām iespējām.

Lai radītu kritiski domājošus cilvēkus, mēs atgriežamies pie mehānismiem, kurus izmantojam, lai radītu intelektuāli zinātkāros, mēs atgriežamies pie jautājumiem. Izaicināt skolēnus un bērnus ar jautājumiem un pēc tam apstrīdēt viņu atbildes nozīmē iesaistīties kritiskā domāšanā un apziņā. Sokrātiskā metode, jautājumu uzdošana un sekojoša diskusija rada vidi, kas ved uz idejām, kuras atbalsta citas idejas vai pierādījumi, kas viņiem ir no apkārtējiem. Ir grūti būt kritiskam domātājam bez izpratnes par pasauli. Kritiskajam domātājam ir jāsaprot problēma, analizējot un izvērtējot sniegto informāciju, pirms nonāk pie secinājuma un risinājuma, kas ir jāizvērtē, salīdzinot ar sākotnējo problēmu: bez plašākām zināšanām, analītiskā prāta, kultūras kompetences tas nav iespējams cilvēka līmenī. .

AI un mūsu informācijas laikmets sniegs mums visu informāciju, ar kuru mēs varam rīkoties, un vēl vairāk, taču tas nevar aizstāt analītisko prātu un spēju izsaukt BS par kaut ko, kas nešķiet pareizi.

AI ir ota, nevis mākslinieks

Radošā domāšana un radošs akts joprojām ir cilvēciska nodarbošanās. Iespējams, mākslīgā intelekta laikmetā mēs varam radīt pielāgotus attēlus, nepaceļot otu vai kameru, tomēr patiesi radošais process joprojām ir kaut kas ārpus mūsu jaunā tehnoloģiskā atbalsta tvēruma. Radošumam turpmākajos gados ir jābūt daļai no izglītības. Radošums ir tikpat liels process kā jebkura cita nodarbe, ģēnija mītu sludina tie, kas cenšas saglabāt mākslu. Māksla un radīšana ir kaut kas iedzimts mums visiem: šī grāmata vien ir 20 000 vārdu, kas savīti kopā tādā veidā, ka nevienam nav katras domas (tās vērtība ir atkarīga no lasītāja, bet tas tik un tā ir radījums).

Viss, ko mēs redzam, pieskaramies, mums ir: tas viss ir noticis ar dizainera, radošuma rokām. Jūsu džempera krāsa, rakstāmgalda forma, uz kuras es rakstu, klēpjdatora taustiņu dziļums. To visu ir radījis cits, cilvēks. Šī radošums ir dzirkstele, kas mūs ir novedusi pie AI, tehnoloģiju laikmetā, taču vai mēs varam to izturēt, ja no savām idejām nemitīgi pārvēršam citu darbu, izmantojot mediju ģenerēšanas dzinējus tiešsaistē?

Patiesi radoši cilvēki ir tie, kas spēj tikt galā ar problēmu nenoteiktību. Viņi nesteidzas meklēt atbildi, nesteidzas pie pirmā risinājuma. Viņi spēj izturēt sākotnējo vēlmi atrast pirmo labāko risinājumu un apdomās situāciju daudz ilgāk, un no tā rodas vairāk ideju. Viņi labprāt izmet iespējamos risinājumus, zinot, ka viņiem, iespējams, nav pareizās pieejas, bet tas var radīt vairāk ideju. Viņi ir drosmīgi un bez ego, lai zinātu, ka radīšana prasa laiku, pūles un atjautību. Kā mēs varam to saglabāt procesā, kas sniedz atbildes uzreiz pēc pieprasījuma?

Ir jāmāca radošums, lai mēs pat nezaudētu spēju palīdzēt mūsu mašīnām radīt mūsu labā. Taču radīšana nenotiek zem spiediena, zem ieroča: tai ir vajadzīga viesmīlīga atmosfēra, nekritiska un bez bailēm. Tikai tad, kad esam drošībā, mēs riskējam, un radīt kaut ko jaunu ir riska akts. Ko darīt, ja tas neizdodas? Ko darīt, ja nevienam tas nepatīk? Ko darīt, ja par mani smejas? Visas pamatotās bailes, visi bloki mūsu radošumam. Droša telpa mājās vai skolā, kurā jaunieši var radīt vai uzdot jautājumus, par kuriem mēs vairs nedomājam: kāpēc es neesmu vabole? No kā sastāv uguns? Vai tiešām esam šeit? Kas atrodas ārpus Visuma?

Šī ir viena no mūsu jauno AI rīku priekšrocībām. Spēja radīt, atmest un atkal radīt bez bailēm, bez piepūles, kas nepieciešamas, lai izskatītu visus sīkos jautājumus, kas saistīti ar jaunu projektu vai radīšanu. Mums ir radīšanas vieglums. Taču ar šo vieglumu mums ir jāpārliecinās, ka saprotam radošo procesu, kā tas attiecas uz mums, mūsu studentiem. Kādam nolūkam mēs radoši izmantojam šo rīku?

Radošums ir problēmu risināšana. Padomājiet par visiem lielajiem autoriem un fantastiskas literatūras darbiem, kuri savā sirdī uzdeva patiesi cilvēciskus jautājumus. Kas ir mīlestība? Kas notiktu, ja cilvēks radītu dzīvību? Vai empātija ir svarīga arvien tehnoloģiskākā pasaulē? (Es domāju par Romeo un Džuljetu, Frankenšteinu un Do Androids Dream of Electric Sheep). Jaunajā mākslā gan mūsu mākslas vēstures konteksts, gan radošā procesa izpratne ir galvenās sastāvdaļas, lai varētu mērķtiecīgi izmantot informācijas laikmeta mehānismus. Pastāv liela līdzība ar bezgalīgo pērtiķu būri, kur bezgalīgs skaits pērtiķu sitās ar bezgalīgu skaitu rakstāmmašīnu: viņi galu galā rada katru literatūras darbu, kas tiek radīts, taču mēs to ne tuvu ne attiecinām līdz absurdam. Šis bezgalīgais pērtiķu būris rada arī Džeimsa Džoisa Ulisa versiju, kurā varonis ir rāceņi. Tātad ar AI. Neierobežoti un bez radošuma vadošās rokas mums paliek klasiskie romāni ar dārzeņu tēmu.

Kur vēl mēs atrodam radošuma izejas vai treniņu laukumu? Uzņēmējdarbība ir piemērs lieliskam prasmju kopumam, kas jāmāca skolā, lai veicinātu šo domāšanu. Problēmas novērtējums, plaisa tirgū, produkta dizains, radīšana un mārketings: tā pamatā ir tīri radošs darbs, risinot problēmu pēc problēmas. Mūsu AI draugs var mums palīdzēt ar materiālu, bet vai tas var atrisināt mūsu problēmu saistībā ar biznesa vai romāna niansēm, gleznas skaistumu vai operas transcendenci? Tikai ar iespēju izpausties drošībā un svinot neveiksmes un atkal iesaistīšanos, mēs varam patiesi iemācīt radošumu kā prasmi un nodrošināt, ka katrs bērns saprot, ka ir radošs neatkarīgi no tā, vai viņš glezno vai nē.

Radošuma atbalstīšana nav saistīta ar māksliniecisko prasmju attīstīšanu, lai gan ir nepieciešams no jauna apgūt šīs prasmes, jo daudzās izglītības programmās māksla izzūd. Mājās un skolā mēs atbalstām radošo domāšanu, attīstot kontekstuālo izpratni; izveidot atvērtu ietvaru, brīvu no aizspriedumiem un jaunu ideju un iespēju pieņemšanas. Tas sākas ar atklātu un godīgu dialogu starp skolotājiem un skolēniem. Viltus spēka dinamikas likvidēšana, vecāku, iespējams, konfūcistiskāku ideju par skolotāja un stundas cienīšanu un vairāk attīstītu ideju par apšaubīšanu un domas brīvību noņemšana. Radošums notiek drošās telpās, kur tiek svinēta dažādība un iekļaušana, kur skolotāji saprot, ka viņi, iespējams, nav gudrākais cilvēks telpā.

Es atceros, ka ļoti agri uzzināju, ka būt par gudrāko cilvēku telpā nav priekšnoteikums labam skolotājam. Skolotāja uzdevums drīzāk ir nodrošināt, lai šiem gudrajiem būtu iespēja spīdēt. Mentalitāte "gudrais uz skatuves" izglītībā sagrauj radošo domu. Kas notiek, kad datorprogramma ar pat triljoniem parametru sāk ieņemt vadību, kas notiks ar šo radošo domu? Tas ir jāaizsargā un AI jāizmanto kā instruments šīs radošuma attīstībai. AI ir ota, nevis mākslinieks.

Emocionālā inteliģence

Šī emocionālā inteliģence, kuras trūkst tehnoloģijās un mākslīgajā intelektā, izvirzās priekšplānā radošajā aktā. Tā ir prasme, kas kļūs arvien svarīgāka, mums virzoties uz priekšu. Tehnoloģijas un jauni esības veidi noved pie izmaiņām mūsu domāšanas veidā un attieksmē pret sevi. Spēja strādāt ar cilvēkiem personiskā, sociālā un emocionālā līmenī tiks vērtēta tikpat augstu kā tehniskās prasmes dot-com uzplaukuma laikā 2000. gadu sākumā.

Emocionālā inteliģence ir konteksta izpratnes rezultāts, kā arī prasme, kas var likt pamatu augstākas pakāpes personiskajām prasmēm. Tas var izraisīt citus elementus, piemēram, empātiju un līdzjūtību, kā arī pašrefleksiju un izpratni. Ja nav emocionālas saiknes ar citiem vai plašākiem mūsu pasaules jautājumiem, bērns vai skolēns kļūst nošķirts un īpaši fokusēts: nav domas plašuma vai dziļuma, ir tikai sevi pastiprinoši personīgie KPI, kas atšķirsies no cilvēka uz cilvēku, bet ne. panākumu summa.

Emocionālā inteliģence nāk no vides, kas ciena un saprot, ka mūsu emocionālais stāvoklis ir svarīgs. Gan mājās, gan skolā un darbā, atklāti sakot, mēs visi varam sākt dienu ar emocionālu pārbaudi: kā mums iet, godīgi? Kas varētu palīdzēt to uzlabot. Tomēr šai reģistrācijai ir jānotiek laipnības un nevainojamības kultūrā garīgās veselības jautājumos. Emocionālais stāvoklis ir tikpat svarīgs kā jebkurš cits, un tā atlaišana var kaitēt vairāk, nekā mēs spējam aptvert. Tas arī ļauj atšķirīgu skatījumu uz AI radīto darbu.

Partnerība un grupu darbs skolās rada saiknes un iespējas satikt citus un tikt galā ar izaicinājumiem, ko rada dažādas idejas. Spēle ir ļoti svarīga. Spēle ir tas, kā mēs mācāmies. Mēs esam pārāk tālu no savas bērnības, lai saprastu, cik nomākta var būt, mācoties noķert bumbu, mest, lēkt, pat staigāt. Es mīlu Lego. Tas ir fantastisks rīks bērniem vecumā no 0 līdz 99 gadiem. Radošuma, smalko motoriku, kā arī pacietības un emociju pašregulācijas priekšrocības, piemēram, vilšanās un apjukums, jo kaut kas nav gluži iet kopā.

Spēja pašregulēties mums jaunībā nerodas, patiesībā joprojām ir cilvēki, kurus mēs visi zinām, kuri vienkārši nespēj kontrolēt savas dusmas, kaislības un neapmierinātību. Viņi nav sapratuši, kā viņu uzliesmojumi ietekmē pārējos cilvēkus telpā, viņi nav pietiekami piesardzīgi no viņu dusmu lomas uz bērnu vai pat citu kolēģi. Mēs varam būtiski mainīt to, kā mūs uztver vai kā citi ar mums sadarbojas, vai arī redzēt mūs emocionālā slaktiņa sekundes daļā.

Labākais līdzeklis un veids, kā mēs veidojam emocionālo inteliģenci vai vismaz veicinām to, ir runāt vienam ar otru. Sarunas un komunikācija par to, kā mēs redzam pasauli, ir ļoti svarīgas. Šī emocionālā inteliģence ir tas, kas regulē mūsu pieeju tam, ko mēs darām un kā mēs to darām. AI netiek nodrošināta šāda greznība. Emocionāli inteliģents lietotājs spēj saprast ne tikai to, kā viņus ietekmē patērētais materiāls, bet arī to, kā tas ietekmē citus, izmantojot to, ko viņi ražo. Pasaule ir bezjūtīga, un mums ir jānodrošina, lai visi mūsu bērni būtu aprīkoti ar noturību un emocionālo inteliģenci, lai tiktu galā ar to, kas viņiem tiek uzmests.

Pēdējos gados galvenā emocionālās inteliģences sastāvdaļa ir bijusi uzmanība. Šī ir modernā, vājinātā filozofijas versija, ko sauc par stoicismu. Stoicisms izsaka daudzas lietas, bet tā galvenās idejas man vislabāk izteica ļoti labs draugs un bijušais policists (kurš, jūs varat iedomāties, ir pieredzējis dažas traumatiskas lietas savā karjerā).

• Es esmu viens vīrietis ar divām rokām.
• Mēs darīsim vienu lietu vienlaikus.
• Viss apstājas pie tējas.

Atzīstot, ko jūs varat darīt un ko nē, izklāstot, kā jūs tuvosities lietām, un dodot sev vietu elpot, izvērtēt, atpūtināt prātu, kas ir tāds pats muskulis kā jebkurš cits un nogurs, kad būs pārslogots.

Ja mēs pārvēršam savu pieeju darbam, mācībām vai dzīvei ģeneratīvam AI modelim, mēs no šīs struktūras noņemam emocionālo, personīgo elementu. Ir bijuši daži interesanti mākslīgā intelekta lietojumi, lai aplūkotu konkrētas izglītības vajadzības, taču katrā gadījumā netika ņemta vērā vajadzību nianse attiecībā uz studentu attiecībām ar viņu vajadzībām. Tas atkal noved pie bažām mūsu diskusijas sākumā: vispārējas idejas, kas neatspoguļo centrā esošos cilvēkus. Renesanse ir nepieciešama, lai diskusijas centrā liktu cilvēku: nevis problēmu.

Indivīda izvirzīšana diskusijas centrā noved pie tā, ka šis indivīds spēj kontekstualizēt sevi plašākā savas mācīšanās jomas vidū. Strādājot AI nākotnē, mums būs pastāvīgi izaicinājums pārdomāt, kas mēs esam, kas mums ir svarīgi, kā mēs strādājam ar jaunajām tehnoloģijām, kas nāks no šobrīd ieliktajiem pamatiem. Iepriekš apspriestā konteksta, apziņas un emocionālās inteliģences radītā spēja sevi atspoguļot ļauj lietotājam, studentam, kolēģim saprast, kur saņemtā informācija atbilst viņu izpratnei un kā tā viņus tieši ietekmē. Viņi arī sāks saprast, kā viņu pašu raksturīgā neobjektivitāte, kas mums visiem ir, ietekmē veidu, kādā mēs izmantojam jaunus dzinējus.

Šis lietojums ir īpaša problēma, ja mēs strādājam ar ģeneratīvo AI tā sākumposmā, jo algoritmi būs tik labi, cik labi tiek uzdoti jautājumi. Ja šiem jautājumiem pievienojam savus aizspriedumus, kā arī lielai daļai pieejamā materiāla raksturīgo anglofonisko fokusu, mēs dubultojamies ar šiem aizspriedumiem un nevis radām, bet drīzāk atjaunojam to, kas bijis iepriekš.

Citu dienu es redzēju fantastisku mēmu. Paraksts vienkārši skanēja:

"AI laikmetā silītei būs tikai precīzi jānosaka, ko viņi vēlas."

Attēlā bija ļoti relaksēts darbinieks.

Tas uzsver, ka, lai gan informācijas nākotne ir viegla, pastāv arī grūtības, kas pastiprinās mūsu aizspriedumus, bailes un mūsu vājās puses, ja neizmantosim to ar cilvēcību un pašrefleksiju, ar kuru stoiķi varētu lepoties.

Epiktēts, otrā gadsimta grieķu stoiķis saka: “Vispirms pasaki sev, kas tu būtu; un tad dari to, kas tev jādara. Tas izklausās ļoti grandiozi, līdz saprotat, ka Dollija Pārtone (jā, šī) izteica kaut ko ļoti līdzīgu, bet daudz smeldzīgāku: “Izstrādājiet, kas jūs esat, tad dariet to ar nolūku”. Neatkarīgi no tā, vai esat mirušu grieķu puišu vai kantrī superzvaigzņu cienītājs, domāšana ved tajā pašā virzienā: personisks pārbaudes akmens, lai nodrošinātu mūsu rīcību. Kā teica Vendels Pīrss (kā detektīvs Morlends filmā The Wire): “Cilvēkam ir jābūt kodam”. 

Ar šo pašapziņu mēs efektīvāk izmantojam rīkus un radām kaut ko jaunu.

Labu lēmumu pieņemšana

Mūsu pašrefleksija un personīgās pieredzes ļauj mums strādāt ar mākslīgo intelektu (MI) tā, lai nodrošinātu ētisku izpratni un lēmumu pieņemšanu. Tas ļauj mums saskatīt algoritma iekšējo neobjektivitāti ideju, personību, koncepciju un darbību veicināšanā. Veidojot MI uzdevumu, vai mēs varam nodrošināt, ka neobjektivitāte tiek novērsta un ka tiek ņemti vērā ētiskie apsvērumi? Divi problēmu piemēri:

Mākslas darbs. Cik lielā mērā mākslīgā intelekta dzinēja radītais mākslas darbs ir tās personas īpašums, kura izveidoja uzdevumu, vai uzņēmuma, kas izveidoja mākslīgā intelekta dzinēju, vai paša mākslinieka, kurš pētīja darba radīšanu, īpašums? Ja dzinējs sāk radīt jaunus Da Vinči darbus, 3D drukā jaunas Mikelandželo skulptūras vai atjauno Rotko darbu sēriju: kur atrodas īpašumtiesības? Sen mirušu autoru nepabeigtus darbus var pētīt un ar vienu klikšķi radīt jaunus stāstus. Šerloks Holmss var dzīvot mūžīgi ar bezgalīgiem jauniem piedzīvojumiem: tomēr, vai tas ir pareizi un vai tas mūs kā sabiedrību nabadzina? Mēs jau sūdzamies par Holivudas filmu atkārtoto visuresamību, ko gan citu tas mums dos?

Pieejamā materiāla novirze uz AI dzinēju atklājas, kad par to tiek uzdoti jautājumi. Ja mēs vēlamies sarakstu ar pasaules izcilākajiem līderiem, tipiskā atbilde būs apburoši falocentriska: nav redzama sieviete. Tomēr vēsturē ir tūkstošiem apbrīnojamu sieviešu, kuras labprāt ieņemtu savu vietu šādā sarakstā. Līdzīga neobjektivitāte būtu, runājot par māksliniekiem, inženieriem, uzņēmumiem, novatoriem un izgudrotājiem. Viss, ar ko AI ir jāstrādā, ir tas, ko mēs tam dodam; tāpēc ir dabiski, ka tas atspoguļos mūsu pašu sabiedrības aizspriedumus.

Šī ētiskā dilemma ir vissvarīgākā, apsverot mūsu planētas ilgmūžību: cik lielā mērā mākslīgais intelekts var nodrošināt vides apziņu tādā veidā, kā mums tas nepieciešams, bez cilvēka iesaistes. Varbūt vides aizsardzības vietā mēs koncentrējamies uz sociālo taisnīgumu – mūsu sabiedrības aspektu, kam nepieciešams konteksts, par kuru esam runājuši. Tā kā mākslīgais intelekts nav cilvēks, tas nevar būt ļaunprātīgs, tomēr tas var būt nejūtīgs, un tā rezultāti, ja mēs šādā mērā antropomorfizējam lielo valodas modeli, varētu šķist ļaunprātīgi. Mums kā ētiskiem mākslīgā intelekta lietotājiem ir jāiekļauj šis konteksts mūsu mijiedarbībā, lai radītu rezultātus, kas respektē sabiedrību, kuru mēs vēlamies.

Secinājums par kontekstu

AI pieņemtie lēmumi tiek pieņemti, pamatojoties uz lietotāja sniegtiem norādījumiem. Ja mēs uzskatām, ka mūsu paļaušanās uz AI tikai palielināsies, ir ļoti svarīgi, lai mēs arvien vairāk pārdomātu jautājumus, ko uzdodam mūsu jaunajam AI palīgam.

Kontekstuālā izpratne par kultūru un vēsturi, kurā darbojaties, intelektuālā zinātkāre, globālā izpratne un kultūras kompetence noved pie kritiskas lasīšanas un domāšanas, analītiskas spriešanas un radošas domāšanas. Tas ir sākumpunkts, lai saņemtu labus norādījumus un saprātīgi izmantotu mūsu rīcībā esošos jaunos informācijas rīkus. Bet tā ir konteksta izpratne, kas ļauj uzplaukt emocionālajai inteliģencei, empātijai un līdzjūtībai, kas noved pie mūsu galīgā mērķa — dziļākas pašrefleksijas un pašapziņas. Bez tā nevar būt dziļāka ētiskā izpratne vai lēmumu pieņemšana.

Izpratne par pasaules kontekstu faktiski ir pirmā braukšanas nodarbība visspēcīgākajā informācijas rīkā, kas līdz šim cilvēcei piedāvāts. Bez morāles pārbaudes akmens, bez, kā teica Dollija Pārtone, “izlemjot, kas mēs esam”, mums draud informācijas laikmeta sabrukums pašreplicējošu, tehnoloģiski onānismu iznākumu sērijā.

Kā mēs veidojam kontekstu AI laikmetā?

Ģeneratīvā mākslīgā intelekta laikmetā ir nepieciešams konteksts, jo bez tā mēs riskējam atlikt pie jauna pāvesta, vienkārši atgrūžot pagātni vai, vēl ļaunāk, nedomājot par sevi. Konteksts dod mums pārbaudes akmeni un iespēju stingri iebāzt kājas smiltīs, pirms mēs uzņemamies pasauli. Interesantās debatēs ar draugu mēs apskatījām AI ģenerētās rindkopas par Pirmo pasauli. Lai gan viņi šķita faktiski pareizi, viņu atšķirīgo perspektīvu novērtējums izraisīja diezgan rupju verbālu caureju. Nebija nekādu nianšu, izpratnes par atsevišķiem nacionālajiem jautājumiem, identitātēm vai konflikta iznākumiem. Lai gan to var labot ar detalizētākiem norādījumiem un informācijas pielāgošanu, katrs students to nevarēs darīt, ja vien viņam nav pamata izpratnes par savu tēmu. AI pašreizējā formā ir vajadzīgs inteliģents lietotājs ar tēmas kontekstuālu izpratni: pretējā gadījumā mēs tikai mēmi mirkšķinām uz gaidošo viesmīli, kurš mums pasniegs mūsu pieprasījuma visvienkāršāko versiju. 

Mēs veidojam kontekstu, vispirms apzinoties tā nepieciešamību. Vidēja termiņa briesmas ir tādas, ka mēs sākam atteikties no AI, nevis izmantot to kā rīku. Personiskā izpratne par to, ka ir nepieciešams konteksts, ir pirmais solis lēmumu pieņemšanas un analīzes aizsardzībā.

Skolās konteksts nāk caur pasaules uzskatu, ko skolēni spēj attīstīt. Koncentrēta nozīme humanitārajām zinātnēm rada pasaules uzskatu, kas ļauj saistīt to, ko mēs redzam, ar to, ko mēs zinām. Tam ir jānotiek arī zinātnēs. Skolu mācību programmās trūkst filozofijas un ideju. Tā vietā bieži vien tie ir uz faktiem balstīti, uz mācībām balstīti zināšanu demonstrējumi, nevis ideju izmantošana problēmu atbilžu izstrādē. Daudzās valstīs tas mainās, taču AI pašlaik vislabāk nodrošina mācīšanos un informāciju.

Lai attīstītu kontekstu, mūsu studentiem tas ir jāuztver kā sākuma punkts. Kā viņi redz pasauli? Tas ir saistīts ar internacionālismu mācību programmā, iespējām izpētīt pasauli neatkarīgi no pieejamajām iespējām: ne visi var ceļot, bet viņi noteikti var sākt redzēt, kā un kāpēc pasaule redz tā, kā tā redz. Nacionālistisku pieeju atcelšana idejām un apzināta citu perspektīvu apsvēršana visās studiju jomās

Tāpēc deplatformēšana — taktika, ko tik ļoti iemīļojušas dažas ekstrēmākās grupas universitātēs, ir tik kaitīga. Izlemt, ka ideja ir pārāk bīstama, lai to izrunātu, ir nepilngadīga reakcija uz strīda neveiksmi. Idejas, kas mums nepatīk, ir jāizceļ gaismā un pilnībā jāizpēta, lai mēs visi varētu izlemt, vai tās ir vērtīgas. Voltēram bija pareiza doma, kad viņš teica, ka nepiekritīs viedoklim, bet cīnīsies līdz nāvei par tiesībām to paust.

Iespējams, Bertrānam Raselam bija taisnība, kad viņš rakstīja savu Intelektuālo atkritumu izklāstu:

'Ja uzskats, kas ir pretējs jūsu viedoklim, jūs sadusmo, tā ir zīme, ka jūs zemapziņā apzināties, ka jums nav nekāda iemesla domāt, kā jūs darāt... ikreiz, kad jūtaties dusmīgs par viedokļu atšķirībām, esiet piesardzīgs; jūs, iespējams, pārbaudot, atklāsiet, ka jūsu pārliecība pārsniedz to, ko garantē pierādījumi.

Tātad ceļš uz priekšu ir izglītības plašums, ideju debates, humanitāro zinātņu studiju bagātība un starptautiska perspektīva, lai mēs varētu patiesi izprast pasauli. Bija kurss, kuru es mācījos 1990. gados Dartfordas ģimnāzijā, ko sauca par Eiropas studijām. Tā bija ekonomiska, kultūras, vēsturiska un politiska, taču tā mums tik daudz iemācīja par vēstures kontekstu, kurā mēs dzīvojam. Īstermiņā mēs varam virzīt šīs idejas skolā un koledžā un mājās kopā ar saviem bērniem, pakļaujot viņus jaunām idejām, literatūrā - dzejai, galu galā, kā teica TS Eliots: "dzejnieks ir aizņemts ar apziņas robežām, aiz kurām vārdi neizdodas, lai gan nozīmes joprojām pastāv”. Tomēr ilgtermiņā mums ir jāformalizē pasaules, mūsu pagātnes, tagadnes un nākotnes izpēte. Kā gan citādi mēs varam izprast sevi un iegūt patiesu kontekstu tehnoloģiju izmantošanai jebkurā formā?

3. nodaļa. Iespējas, kuras mēs neredzam: savienojums

Izglītība virzās uz tehnoloģiju nākotni. Mēs jau redzam, kā tiešsaistes izglītība kļūst arvien populārāka. Pašlaik visā pasaulē ir vairāki šādi pasākumi, sākot no dažiem simtiem studentu līdz dažiem tūkstošiem, kas, izmantojot mūsu rīcībā esošās tehnoloģijas, piedāvā jaunu mācīšanās veidu. Ir dažādas izglītības, nepārtrauktas mācīšanās un attīstības, kā arī universitātes formas: tiešsaistes, hibrīdie, akadēmiskie kursi vai asinhronie kursi, kas izmanto atsevišķas prasmes (bieži paļaujoties uz reaktīvu algoritmu). Tomēr šajos jaunajos veidos, kā iesaistīties mācībās, bieži vien pietrūkst kaut kā būtiska, cilvēka saiknes.

Kad es runāju par saikni, es runāju tieši par saikni ar apkārtējo pieredzi un gudrību, cilvēka skatījumu, emocionālo reakciju. Mans apgalvojums ir tāds, ka bez cilvēciskā elementa mēs nekad nevarēsim mācīt savai nākamajai paaudzei, kā vadīt vai kā apšaubīt. Izpratne par spēku un ietekmi rodas no mijiedarbības un saiknes dziļākā līmenī nekā caur tērzēšanas istabu vai lasot Hobsu vai Makjavelli. Vajag tikai aplūkot veidu, kādā mēs saņemam tukšu īsziņu, lai saprastu dažādus aizspriedumus, ko tai uzspiežam; cik daudzi no mums ir domājuši, ka kāds ir sajūsmā saņemtajā ziņojumā, pirms saprata, ka tālrunī vienkārši ir iestrēdzis burtslēgs? Mēs esam pavadījuši tūkstošiem gadu, lai saprastu, kā lasīt istabu, kā lasīt cilvēkus, un tagad šī telpa ir mainījusies līdz nepazīšanai tikai dažu gadu laikā, jo visi cilvēki ir izsūkušies no tās.

Virdžīnija Vulfa novērtēja “cilvēka prāta kailo kontaktu”, savukārt Antonijs Burdēns mudināja mūs “ja vien iespējams, daudz dzert ar vietējiem iedzīvotājiem”. Tā nav slikta ideja. Bet aizvietosim ar vārdu “dzēriens” ar “maizes laušanu” — veselīgāka pieeja. Bet ko viņš ar to domāja?

Burdēns bija mākslinieks, stāstnieks un komunikators. Ja jūs lasāt kādu no viņa darbiem vai skatāties viņa dokumentālās filmas, jūs redzēsit, ka viņš ir pati ekstraverta definīcija, jo viņš gūst enerģiju no cilvēkiem, viņš bieži ieskauj sevi ar cilvēkiem. Viņš sadarbojas ar šo kopienu, izmantojot viņu ēdienu un, protams, dīvainos Negroni. Tieši caur šīm mijiedarbībām parastā saikne ar citiem ikdienas gaitās rada jēgpilnu atklājumu. Tādā pašā veidā tie, kas cenšas panākt progresu, vadīt, radīt pārmaiņas, visi meklē citus. Šī saikne ar citiem un tajā attīstītās prasmes ir apdraudētas nākamajā AI un informācijas laikmetā.

Tātad, kā saskaņot šīs divas izglītības ainavas daļas? Mums ir jāatzīst, ka cilvēku mijiedarbība sniedz gan apzinātas, gan neapzinātas mācības, un vienīgais veids, kā izprast pasauli, ir izprast tajā esošos cilvēkus. Tāpēc AI ir nepieciešams, lai mēs labāk izjustu apkārtējos cilvēkus, lai varētu to izmantot visefektīvāk. Mēs nevaram rakstīt vakuumā, un mums rūpīgi jāpārdomā, kādu kontekstu mūsu un citu cilvēku cilvēcība var dot pasaulei un tehnoloģiju izmantošanas veidu.

Izplāno savu dzīvi

AI ir fantastisks rīks uzdevumu un projektu plānošanai un izstrādei, bet cik lielā mērā tas ņem vērā cilvēkus šajā struktūrā? Lai gan AI nodrošina milzīgu datu apjomu un iespēju sniegt vismaz zināmu ieskatu par šiem datiem, tas nevar pieņemt lēmumus jūsu vietā. Ja par piemēru ņemam skolas, studenti var izmantot uzvednes, lai izstrādātu ideālus plānus, laiku vai struktūras viņu lēmumu pieņemšanai un akadēmiskajam ceļojumam, taču tas nevar palīdzēt pieņemt lēmumu neatkarīgi no tā: kuru koledžu man izvēlēties? Kādus priekšmetus es eju?

Aplūkojot galveno lēmumu, ko skolēni pieņem, kad viņi mācās pēdējos divus skolas gadus; lēmumu par viņu klasēm. Kā junioram vai vecākajam vidusskolā, kas man būtu jāņem? Pareizā atbilde atšķirsies atkarībā no tā, kam jautāsiet. AI dzinējs parādīs studentiem labāko AP klasi, kas jāapgūst, ja viņi vēlas iekļūt noteiktā universitātē vai koledžā, taču tas neņem vērā studenta spējas, ierosinot atlasi, tā neizprot konkrētās lietas kontekstu. ambīcijas, un tajā nav ņemts vērā apmeklētās skolas vai koledžas konteksts. Turpinot tālāk, tas ir cilvēks skolotāja formā, kurš varēs detalizētāk izskaidrot kursu atbilstoši tam studentam, kuru viņš zina un saprot, tāpat arī iepriekšējo gadu studenti varēs to kontekstualizēt. students, kurš izdara šo izvēli.

Aplūkojot mākslīgā intelekta izmantošanu kā organizatorisku vai lēmumu pieņemšanas dzinēju, mums ir jānoskaidro konteksts, izmantojot savienojumus un iesaistītās personas, kurām var būt visaptveroša informācija, kas nepieciešama konkrētam studentam, lai pieņemtu lēmumus. Mēs esam tālu no tā, lai AI varētu veikt mūsu dzīves zvanus, taču tas ir tuvāk, nekā mēs domājam. Spēja racionāli un kritiski raudzīties uz plānošanu ar sava konteksta, kā arī citu cilvēku acīm radīs plānus, kas būs saistīti ne tikai ar problēmu, bet arī ar iesaistītajiem cilvēkiem, un tādējādi tiks izveidotas labākas organizatoriskās struktūras un procesi, lai tos īstenotu. rezultātus.

Kāpēc mums vispār vajadzētu piecelties no gultas?

Zinātniskajai fantastikai ir jebkādi post-cilvēka redzējumi, kuros cilvēka stāvoklis ir samazināts līdz spēļu spēlēšanai. Dažas no tām ir utopijas: klasiskais kultūras romāns Iain M Banks "Spēļu spēlētājs" ir viena no šādām vīzijām. Tas ir arī pārsteidzošs lasījums un viens no maniem visu laiku iecienītākajiem romāniem. Bet ir arī distopiskā vīzija par nevainojamu nākotni, kas redzama tādās filmās kā Logans Run: viss ballēšanās un vieglprātība. Ja godīgi, tas ir patiess satraukums.

Lai gan organizētas un efektīvas lauksaimniecības parādīšanās auglīgajā pusmēness un Indas ielejā pirms tūkstošiem gadu deva mums vairāk laika citu ideju īstenošanai un palīdzēja civilizācijai iedarboties, tas ļāva arī slinkajiem un bezcerīgajiem atslābt. Civilizācijas attīstība un kapitālisma skaistums ir pieredzējis daudzas darbaspēka taupīšanas ierīces, sākot no augsekas, apūdeņošanas, riteņa un lopkopības līdz abakusam, kalkulatoram, internetam un tā tālāk. Tomēr šis šķietamais noteikums, saskaņā ar kuru tehnoloģija aizstāj cilvēkus, lai cilvēki varētu koncentrēties uz augstākas pakāpes domāšanu un uzdevumiem, var nebūt likums. Varbūt mums var atņemt augstākas kārtas domāšanu. Tātad, ja mēs nākotnē pasargāsim savus skolēnus un bērnus no kaut kā, tas varētu būt viņu pašu slinkuma un viegluma, ar kādu viņi sniedzas pēc pilnas tauku sodas, dēļ. Jēgas, iniciatīvas un pašmotivācijas radīšanai ir jābūt daļai no mūsu izglītojošās sarunas, kas turpināsies.

Cik tālu mēs kontrolējam sev izvirzītos uzdevumus un mērķus? Vai mēs tos vispār uzstādām? Cik tālu mēs varam izmantot AI, lai mūs vadītu un virzītu mūs ceļā cauri mūsu projektam vai mūsu mācībām, pirms mēs sadarbojamies ar cilvēku, kurš liek mums pauzes pārdomām? Varbūt tas ir nopietns AI ieguvums. Pāreja no nepieciešamības darīt uz atļauju būt. Ar to es domāju, ka mākslīgais intelekts ļauj novērst ikdienišķās lietas, uzdevumus, kurus var veikt attālināti, lai atbrīvotu laiku stratēģiskai domāšanai, lai koncentrētos citur. Tas ir milzīgs ieguvums profesionāļiem visur, bet vai tas palīdz vai traucē studentiem? Vai viņi tomēr spēj domāt stratēģiski, ja paļaujas uz AI citos savas dzīves elementos? Viņi noteikti nevar ļaut AI uzņemties mācīšanās lomu, taču no tā baidās katra eksāmenu komisija un universitātes dekāns.

Mūsu saikne ar citiem izraisa konkurenci, kuru mēs vēlamies redzēt. Tas arī pamudina katru rītu piecelties no gultas, nevis gulēt nāvē, pārlūkojot jaunākos piedāvājumus sociālajos medijos. Ieslodzīti mūsu informācijas burbulī, mums ir savienojums, kas var izraisīt konkurenci; tomēr cik lielā mērā šī ir mirāža, kas tiek iemūžināta sociālo mediju platformās? Fotogrāfijas viltošanas vieglums liek man secināt, ka nav tik daudz Ferrari, kam pieder 'balleri', ar kuriem man ir jāsteidzas. bet drīzāk plāns fufelis, par kuru mums ir jābūt diezgan aizdomīgiem. Pateicoties saiknei, socializācijai un starppersonu prasmju attīstībai, mūsu jaunieši spēj iziet pasaulē un sacensties, nevis dzīve, ko vada sociālo mediju algoritmi. Socializācija un saikne ļauj mūsu bērniem un skolēniem bez radošiem nopelniem un inovāciju trūkuma (pagaidām) redzēt atvasināto AI, ko rada, izmantojot sociālos medijus un lielos valodu modeļus.

Ir vērts ieskicēt dažas galvenās jomas, kurās mazu bērnu socializācija palīdz attīstīties. Skolēniem kļūstot vecākiem, tas palielinās, un sākotnēji apgūtās prasmes tiek noapaļotas un uzlabotas.

• Komunikācijas prasmes
• Emocionālā attīstība
• Uzvedības normas un vērtības
• Konfliktu risināšana
• Kultūras izpratne
• Pašidentitāte
• Padarot draugiem
• Problēmu risināšana un radošums
• Pielāgošanās spējas
• Uzticība

Tas ir iemesls, kāpēc studentiem ir jāceļas, jāizkāpj un jāturpina akadēmiskā dzīve. Atteikšanās no vēlmes iet mazākās pretestības ceļu radīs stiprāku, laimīgāku un veiksmīgāku studentu. Tas sākas bērnudārzā un turpinās arī darba pasaulē. Mēs nekad nepārtraucam mācīties.

Komandā nav mākslīgā intelekta (labi, ir A, bet jūs zināt, ko es cenšos)

Sadarbība ar citiem ir daļa no cilvēka pieredzes. Mēs esam sociāla suga. Virzoties uz informācijas laikmetu, kā tas tiek atņemts no mums? Cik tālu mēs esam zaudējuši prasmes, kas mums vajadzīgas, lai darbotos pasaulē. Sadarbībai ir jāpaliek kaut kam, ko mēs rosinām visās mūsu skolās jau no agrīna vecuma, taču AI var atbalstīt un palīdzēt attīstīties. Ierakstus vai piezīmes no sanāksmēm un grupu darba var apkopot AI dzinēji, lai nodrošinātu kopsavilkumus vai galvenos ieteikumus. Taču tas balstās uz AI dzinēja perspektīvu un joprojām paļaujas uz to studentu pastāvīgo modrību, kuri strādā, lai analizētu un interpretētu AI radītos sava darba rezultātus.

Lielāks ieguvums no komandas darba ir sadarbība ar AI. AI, ja to izmanto komandas darbā, ir jāizmanto kā konsultatīvās pieejas rīks, nevis kā galapunkts. Spēja ātri uzdot jautājumus padara AI par ideālu skaņu dēli, pret kuru mesties, strādājot pie problēmas. Vai ar AI var strādāt šādā sadarbības veidā? Vai mums vajadzētu antropomorfizēt platformu?

Nav svarīgi redzēt AI kā citu komandas locekli, taču ir ļoti svarīgi, ja mēs izmantojam AI kā komandas dinamikas daļu veidošanā, lai mēs izprastu AI iespējas. Tas ļauj mums saprast, ko tā var un ko nevar darīt. Piemēram, ar lielu valodas modeli, kādi ir rezultāti, uz ko tie balstās: kādi ir ierobežojumi un priekšrocības. Izpratne par kontekstu nodrošinās labākus rezultātus, īpaši, ja ir iepriekš noteikti skaidri sadarbības procesa mērķi.

Svarīga ir arī sagatavošanās sadarbībai. Kādi dati tiek izmantoti? Augstas kvalitātes dati uzlabo AI veiktspēju un precizitāti. Tāpat kā procesam, kuru izstrādājat, pareizo rīku izvēle. Tas varētu būt no vienkāršiem tērzēšanas robotiem un datu analīzes rīkiem līdz sarežģītākiem mašīnmācīšanās modeļiem. Ar saviem skolēniem un bērniem mēs bieži izmantosim vienkāršākus modeļus; bet to sarežģītība ļoti ātri pieaugs.

Pēc tam mums ir jādefinē un jāaptver cilvēka un mākslīgā intelekta sadarbība: īpaši gadījumos, kad AI papildina cilvēku prasmes, nevis tās aizstāj. Identificējiet uzdevumus, kuros AI var tikt galā ar atkārtotiem, uz datiem balstītiem uzdevumiem, ļaujot cilvēkiem koncentrēties uz sarežģītu lēmumu pieņemšanu un radošu problēmu risināšanu. Varbūt tad apskatiet jautājumus un radošos procesus, kuros var palīdzēt lielie valodu modeļi. Tad notiek uz sadarbību vērsts domāšanas veids, kas veicina sadarbības kultūru starp cilvēkiem un AI. Atvērtas komunikācijas, kopīgas mācīšanās un vēlmes eksperimentēt ar jauniem darba veidiem starp skolēniem veicināšana ļauj labāk attīstīt prasmes klasē vai mājās.

Galu galā veiksmīgai sadarbībai ar AI ir nepieciešama stratēģiska pieeja, kas izmanto AI stiprās puses, vienlaikus atzīstot tās ierobežojumus. Koncentrējoties uz skaidriem mērķiem, efektīvu saziņu un uz cilvēku vērstu pieeju, ikviens var izmantot AI spēku, lai vadītu projektu. Tātad, lai gan AI var nebūt apzināts komandas loceklis, tas ir rīks, ko katrs šīs komandas dalībnieks var izmantot, lai izveidotu.

Kur tu atrodi savu cilti?

“ Dzīves ceļojums kļūst bagātāks, kad mēs ejam roku rokā, atbalstot un iedvesmojot viens otru .” - Opra Vinfrija

“ Cilvēku savstarpējo sakaru tīkls ir pamats, uz kura tiek veidotas sabiedrības un civilizācijas. ” - Tonijs Robinss

Tīklošanās un kopienas veidošana nevar notikt bez cilvēkiem, tomēr mēs to darām ar mākslīgā intelekta (vai vismaz algoritma) palīdzību jau daudzus gadus. Sociālie mediji ir kļuvuši par noklusējuma veidu, kā veidot kontaktus un iepazīties ar jauniem klientiem, pakalpojumu sniedzējiem, draugiem, sadarbības partneriem. Studentiem tie ir arī milzīgs uzmanības novēršanas līdzeklis. Tomēr sociālos medijus var izmantot tā, lai tie sniegtu labumu studentiem. LinkedIn ir bijusi profesionālākā no platformām, kas parādījusies pēdējo gadu laikā, un ar gandrīz miljardu lietotāju (lai gan daudzi ir neaktīvi) šī platforma sniedz iespēju sazināties ar plašāku kopienu, kas var palīdzēt studentiem un arī pedagogiem viņu darbā.

Tāpat kā mums ir nepieciešams konteksts, savienojums un komunikācija, lai izmantotu lielo valodu modeļus vai ģeneratīvo AI, mums vajadzētu izmantot šo procesu, lai sazinātos ar sociālajiem medijiem. Ir svarīgi, lai pirms darba sākšanas būtu plāns, ideja par to, ko vēlaties no platformas vai lietojumprogrammas. Svarīgs ir arī jūsu konteksts. Daudzos gadījumos, lai sazinātos ar platformu, ir jāveic sava veida darījums: nevis tas, kurā ir paredzēta nauda par fotogrāfijām! Jūs piedāvājat citiem kaut ko no sevis, neatkarīgi no tā, vai tas ir profesionāls vai personisks.

Mēs esam daudz spēcīgāki kopā, un sociālo platformu izmantošana var būt līnija tiešsaistes biznesam (ikviens, kurš pārzina sociālo mediju telpu, zina, ka tas tā ir), taču tas arī rada plašāku izpratni par plašāko pasauli, kas tiek pieredzēta caur citiem ( vai vismaz to, ko viņi izvēlas rādīt). Profesionālās platformas ir vislabāk izveidotais veids, kā to izdarīt, citas, vairāk uz fotogrāfiju vērstas platformas ir par vizuālo izskatu, kas nepalīdz zināšanu vai pieredzes meklētājam. Taču šajās platformās ir izpilddirektori, akadēmiķi, aktīvisti, liela pieredze, ko var izmantot.

Tīklošanas priekšrocības ir tādas lietas kā iespēju atklāšana: bērniem tā ir būtiska viņu veidošanās gadu sastāvdaļa. Kā gan citādi jaunieši spēj nostiprināties pasaulē bez iepriekš gājušo redzējuma. Redzēšana citu acīm ļauj mūsu jauniešiem redzēt pasauli kā plašāku un pieejamāku vietu. Mirgojošās gaismas, kas bieži tiek novietotas uz tiem, lai gan viņu izglītība vai tehnoloģija var tikt nojaukta vienkārša saruna. Tai pat nav jābūt tiešsaistes apmaiņai, bet gan vienkārši materiālu profesionāļu patēriņš, ko labprāt publicē.

Zināšanu apmaiņa ir vēl viena priekšrocība, ko nodrošina tīklošanās un saikne, kas var veicināt akadēmisko un personīgo izaugsmi, kā arī piekļuvi resursiem un spēju piekļūt idejām un citu cilvēku pieredzei, kas var veicināt problēmu risināšanu vai dot kontekstu studenta mācību ceļojumam. Mūsu izveidotais tīkls kļūst par daļu no mūsu attiecību pamata un var kļūt par atbalsta sistēmu gan emocionālā, gan profesionālākā veidā. Mūsu tīkla plašums un citu cilvēku pieredze, ko mēs izmantojam, var paplašināt redzesloku un sniegt plašāku starptautisku vai starpkultūru kontekstu mūsu skatījumam uz pasauli.

Sociālo mediju priekšrocība ir tā, ka tie nodrošina visas tīklošanas priekšrocības no rokas ierīces bāzes. Mēs šodien vairāk nekā jebkad agrāk varam izmantot AI, lai atrastu savu cilti. Rīki, kas mūs savieno, var kļūt bīstami, ja tos izmanto nepareizi, un vienmēr būs aģenti, provokatori vai, vēl ļaunāk, tiešsaistes iebiedēšana: tomēr, ja tie tiek pareizi izmantoti visās platformās, drosmīgajiem ir iespēja meklēt un atrast līdzīgus prātus un sirdis.

Tīklošana un attiecību veidošana ir būtiski personīgās izaugsmes, karjeras attīstības un biznesa panākumu aspekti. Tie rada iespējas mācībām, sadarbībai, atbalstam un inovācijām, veicinot indivīdu un organizāciju vispārējo labklājību un sasniegumus. Tie arī nodrošina cilvēka konteksta bagātību mūsu AI nākotnē. Neskaitāmās perspektīvas, ko sniedz draugu, atbalstītāju un mentoru tīkls, rada cilvēka kontekstu, izmantojot AI. Kā saka Dīpaks Čopra: "Ekrānu pasaulē nekad nenovērtējiet par zemu patiesas tiešas saiknes spēku."

Es pieminēju sociālo un emocionālo attīstību iepriekšējā sadaļā, un mums ir jāuzdod sev jautājums: vai AI to kavē? Sabiedrības vai cilvēces robotizācija ir zinātniskās fantastikas filmu un autoru iecienīta lieta. Isaks Asimovs, zinātnieks, kā arī spekulatīvas fantastikas autors, pat izstrādāja nepieciešamo noteikumu kopumu jebkuram robotizētam intelektam: trīs likumus. Pirmo reizi parādoties 1940. gados un kā daļa no viņa īsās fantastikas ar nosaukumu “I Robot”, viņi teica:

Pirmais likums: Robots nedrīkst nodarīt kaitējumu cilvēkam vai ar bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam nodarīts kaitējums.

Otrais likums: Robotam ir jāpakļaujas cilvēku dotajām pavēlēm, izņemot gadījumus, kad šādas pavēles ir pretrunā ar Pirmo likumu.

Trešais likums: Robotam ir jāaizsargā sava eksistence, ja vien šāda aizsardzība nav pretrunā ar Pirmo vai Otro likumu.

Vēlāk Asimovs pievienoja arī “nulles likumu”:

Nultais likums: Robots nedrīkst nodarīt ļaunumu cilvēcei vai ar bezdarbību pieļaut, ka cilvēcei nodarītu ļaunumu.

Nulles likums ir pārāks par citiem likumiem, norādot, ka cilvēces labklājība kopumā ir ārkārtīgi svarīga. Šie likumi veido Asimova izdomātā Visuma fundamentālu aspektu un ir arī izraisījuši diskusijas reālās dzīves ētikā un mākslīgā intelekta jomā par iespējamām AI sistēmu vadlīnijām.

Vai viņiem ir taisnība? Es uzskatu, ka, skatoties uz šiem likumiem, mēs ļoti apzināti domājam par fizisku kaitējumu, bet kā ar izglītības vai paaudžu kaitējumu. Vai mums ir nepieciešams neaizskaramu likumu kopums mūsu strauji paātrinātajam ceļam uz vispārējo AI? Vienkāršs piemērs par iespējamo kaitējumu, ko varam atgriezties pie socializācijas: lai gan mēs izmantojam AI izglītībai prasmju attīstīšanas ziņā, viena no vissvarīgākajām prasmēm visiem maziem bērniem, socializācija, iespējams, netiek tik daudz pieminēta. Ir ļoti labi, ja piecus gadus vecam bērnam ir iedomāts draugs, taču, kad šis iedomātais draugs var dot padomu, pamatojoties uz koda rindām, kas veido tērzēšanas robotu, mums ir jāizvērtē. Realitāte ir tāda, ka tērzēšanas robots vai jebkura veida AI sniegs atbildi uz emocionāli virzītu jautājumu, tikai pamatojoties uz valodu, nevis emocijām.

Sociālā un emocionālā attīstība attīsta pašapziņu, emocionālo regulējumu un empātiju. Ar šiem elementiem tiek uzlabota spēja sazināties vienam ar otru un izmantot AI, skolēniem skaidrāk izsakoties, saprotot, kā viņi jūtas par konkrētu tēmu. Būtiska pašregulācijas sastāvdaļa ir arī tad, ja mēs saprotam, kā kāda tēma mūsos rada izglītībā: vai dzejoļa tēma mūs ir aizrāvusi, vai kāds vēsturisks notikums mums neliek dūšas? Mācību vidē, kad skolēni ir emocionāli droši, viņi spēj darboties radošāk. Šī drošība nozīmē, ka attiecības starp studentiem un darbiniekiem ir labākas un produktīvākas. Šī izpratne ļauj mums labāk atpazīt iegūtās informācijas vērtību un to, kā labāk apstrādāt problēmas, ar kurām saskaramies.

Sociālajai un emocionālajai attīstībai ir izšķiroša nozīme personīgās izaugsmes veicināšanā, attiecību stiprināšanā un atbalstošāku un saliedētāku kopienu veidošanā. Šīs prasmes veicina garīgās veselības uzlabošanos, efektīvu saziņu un augstāku emocionālo inteliģenci — tas viss ir svarīgi informācijas laikmetā.

Atsauksmes un uzlabojumi

Vai mākslīgā intelekta dzinējs var sniegt studentam personisku atgriezenisko saiti, lai veicinātu lielākas pūles un sasniegumus. Cik lielā mērā AI atgriezeniskā saite rada vēl vienu zobratu mašīnā, nevis turp un atpakaļ un pašreflektīvu studentu? Atsauksmes un uzlabojumi ir būtiskas personīgās izaugsmes, akadēmiskās attīstības un panākumu sastāvdaļas. Tie ļauj indivīdiem, komandām un skolām mācīties no savas pieredzes, pilnveidot savas stratēģijas un sasniegt augstāku snieguma un inovācijas līmeni. Ir bijuši daži reāli sasniegumi AI izmantošanā un atgriezeniskajā saitē:

Automatizētā vērtēšana nozīmē, ka ar AI darbināmi rīki var automatizēt uzdevumu, viktorīnu un eksāmenu vērtēšanas procesu. Tūlītēja atgriezeniskā saite nozīmē, ka mākslīgā intelekta vadītas sistēmas var piedāvāt tūlītēju atgriezenisko saiti skolēniem, kad viņi izpilda uzdevumus vai novērtē, palīdzot viņiem reāllaikā noteikt kļūdas un jomas, kas jāuzlabo. Personalizētie atgriezeniskās saites pasākumi analizē atsevišķu studentu snieguma datus un nodrošina personalizētu atgriezenisko saiti, kas pielāgota viņu stiprajām un vājajām pusēm. Dabiskās valodas apstrādes (NLP) tehnoloģiju var izmantot, lai analizētu rakstiskos uzdevumus un sniegtu detalizētas atsauksmes par gramatiku, stilu un saturu. AI var novērtēt uzdevumus pēc iepriekš noteiktām rubrikām, nodrošinot konsekvenci vērtēšanā un nodrošinot studentiem skaidrus vērtēšanas kritērijus. AI var apkopot un analizēt veiktspējas datus dažādos uzdevumos un novērtējumos, lai noteiktu modeļus, tendences un jomas, kurās visai klasei varētu būt nepieciešams papildu atbalsts. AI vadītas sistēmas var izsekot studentu progresam laika gaitā, palīdzot pedagogiem pārraudzīt viņu izaugsmi un noteikt visas problēmas. AI var sniegt ieskatu par to, kā skolēni izmanto atgriezenisko saiti, palīdzot pedagogiem pilnveidot mācību stratēģijas un atgriezeniskās saites metodes. AI tulkošanas rīki var palīdzēt pedagogiem sniegt atsauksmes skolēniem, kuri runā dažādās valodās, tādējādi uzlabojot iekļaušanu. Un tas ir tikai sākums.

Šeit AI sāk ienākt savā dzīvē. Tomēr tieši saikne ar vadošo skolotāju vai vadītāju nodrošinās atgriezeniskās saites kontekstu pareizajā veidā. Paļaušanās uz algoritmu radīs atgriezenisko saiti, bet ne vienmēr refleksiju un darbību no skolēna puses. Šeit emocionālā saikne un attīstītā klases drošība ļauj mums izmantot šos rīkus pēc iespējas labāk: reflektīvs skolēns ar atbalstošu tīklu un skolotāja vadību.

Cilvēki ir labākais resurss

Informācijas laikmets var padarīt mūs aklus pret to cilvēku neveiksmēm, uz kuriem mēs uzlūkojam, lai gan patiesībā mums būtu jāraugās uz šīm neveiksmēm tāpat kā uz viņu panākumiem. Padomdevēji un paraugi ne vienmēr ir cilvēki, kas mums patīk un arī mums nevajadzētu. Tomēr, meklējot piemērus, izmantojot ģeneratīvo AI modeli, mēs redzēsim piemērus, kas ir atdalīti no populārākajiem piemēriem visā tīmeklī.

Aplūkojot AI, mums ir jāapsver tā piedāvātā iespēja kā apmācība. Datu pieejamība un veidi, kā mēs varam piekļūt un mācīties no tiem, ir patiesi ievērojams; bet, kad mēs nonākam pie mentoringa, tā ir cilvēka vajadzība. AI ar pieredzi nevar parādīt, kā attīstīt jūsu idejas, niansēt jūsu izvēlēto pieeju. Tā vietā ir nepieciešama persona un viņa pieredze. Tas, vai mākslīgā intelekta dzinējs var darboties šādā statusā tagad vai nākotnē, ir apstrīdams. Tas prasa lielākas zināšanas par personu, kas uzdod jautājumu, nekā to varētu aptvert AI dzinējs, protams, pašlaik. Šeit emocionālās inteliģences kontekstuālie ietvari var būt mūsu lēmumu pieņemšanas pamatā un redzēt, kad mums ir jāpāriet no informācijas uz padomiem, kas balstīti uz pieredzes gudrību. Kas noved pie svarīga principa izglītībā: cilvēki ir vissvarīgākais resurss.

Visvairāk neizmantotais akadēmiskais resurss jebkurā kopienā ir cilvēki. Mēs esam noraizējušies par viņiem, mēs uztraucamies par to, ko viņi domā, kā viņi reaģēs: mēs visi esam nervozi viens pret otru, kad uz spēles tiek likta balva. Tomēr izglītība ir un vienmēr tam ir jābūt komandas sportam. Kad jūs iedziļināsities apkārtējās kopienās, vienmēr ir cilvēki, kuri ir ļoti gatavi piecelties un palīdzēt tiem, kuri vēlas uzzināt vairāk par sevi un pasauli.

Man patīk novatoriskās cilvēku bibliotēkas, kuras mēs redzam uznirstošajās lapās. Tas aizstāj kopienas (ciemus), kas agrāk audzināja mūsu bērnus. AI un jaunās informācijas laikmetā tiešsaistē valda viszinības mirāža, un tas noved jauniešus, bērnus un studentus prom no saviem tuvajiem un sniedz svarīgas mācības. Padomājiet par cilvēku loku, kas ir mūsu kopienās; ne tikai vecāki vai vecvecāki, bet tie, kas dzimuši pirms vecvecākiem ar pavisam citu uztveri par laiku, kurā viņi ir auguši.

Varbūt jūs esat tuvu kādam, kurš uzauga ļoti tālu, vai kādam, kurš uzauga konflikta zonā. To cilvēku balsis, kuri runā citā valodā vai kuriem ir cita ticība, ir daļa no saistītās pasaules, un bez tām nav izredžu iegūt kontekstu un ietvaru, lai pieņemtu labus lēmumus. Varbūt šajā sarakstā būtu jāiekļauj cilvēki, kas regulāri pieņem lēmumus: valsts ierēdņi, politiķi, karavīri: tie, kas kalpo, vada un aizsargā.

Skolotāja gados man ir bijusi privilēģija strādāt ar dažiem lieliskiem skolēnu vecākiem. Tieši šajās grupās es atradu pierādījumus saiknes un cilvēku mijiedarbības nepieciešamībai vissarežģītākajās lietās.

Šī programma sākās kā karjeras programma Skotijas internātskolā. Mani sarūgtināja tas, ka zēniem un meitenēm trūka iespēju runāt ar cilvēkiem par darbiem, ko viņi kādreiz cerēja strādāt. Karjeras gadatirgi notika katru gadu, un iespējas jēgpilnām diskusijām vienkārši nebija. Es aicināju vecākus nākt un runāt uz divdesmit minūtēm. Viņiem bija jāatbild uz diviem jautājumiem: ko jūs darāt un kāpēc tas ir lieliski? Programma bija veiksmīga, jo tā nodrošināja karjeras elementu, kas skolai trūka, un nodrošināja pamatu, uz kura balstīties.

Pārejot uz starptautisku izglītību Ķīnā, es atklāju, ka vecāku organizācija ir ļoti sabiedriska. Pirmā IB kursa mācīšana Vēstures mācību programmas pamatā ir historiogrāfija (dažādas perspektīvas par vēsturiskiem notikumiem). Atkārtojot iepriekšējo kārtību (ja tas nav bojāts, nelabojiet to), es uzaicināju vecākus piedalīties semināru sērijā, kuras mērķis bija izskaidrot dažādu valstu skatījumu uz vēsturi. Mērķis ir, lai apmeklēt varētu ikviens vecāks, kuram ir pieredze saiknē ar vēsturi jebkurā statusā.

Sesijas vadīja vēstures nodaļas loceklis un koncentrējās uz šādiem jautājumiem:

• Kā jūs skatāties uz savas valsts vēsturi?

• Kas ir varoņi – kāpēc viņi ir varoņi?

• Kas ir ļaundari – kāpēc viņi ir ļaundari?

• Kā jūs skolā un jūsu vecāki mācīja redzēt citas valstis?

• Vai jūsu skatījums uz pagātni ir mainījies līdz ar vecumu?

Semināri bija sarunvalodas, kuru mērķis bija radīt personiskas pārdomas par vēstures izpēti un liecināšanu. Vecāki bija dažādi liecinieki imperatoriskās Singapūras pēdējām dienām, pirmajām sadalītās Indijas dienām, Berlīnes mūra krišanai un dzīvei kultūras revolūcijas laikā. Daži no interesantākajiem ieguldījumiem ne vienmēr bija no tiem, kuriem bija sakari ar nozīmīgām vietām vai notikumiem, bet gan tiem, kuru skatījums bija no jauktas vides, dubultpilsonības vai uzauguši ārzemēs.

Viņi arī runāja tā, kā skolēni nebija domājuši. Piemēram, jautājums par impēriju tika sadalīts tā, vai imperatora okupācija bija konstruktīva vai destruktīva. Jautājums par Berlīnes mūra krišanu tika skatīts ar pusaudzes acīm. Ko šīs lietas patiesībā nozīmēja cilvēkiem, kas bija notikumu centrā?

Neviena no šīm pieredzēm, šīs zināšanas nebija pieejamas tiešsaistē ārpus sarunām, kas notika šajās telpās. Iespēja redzēt ar citas tālas zemes acīm nodrošināja saikni un caur šo savienojumu sniedza plašāku kontekstu skolēnu pašu izglītības ceļojumam.

Ar karjeras sesijām mana iecienītākā mijiedarbība ir bijusi diezgan plaša. Bija dimantu kompānijas izpilddirektors, juristi un arhitekti; bet divi man izceļas.

Pirmais bija kāds, kuram ir bijusi tā, ko vairums pusaudžu raksturotu kā aizraujošu dzīvi. Mūziķis kļuva par mūzikas veicinātāju, viņi ir sadarbojušies un strādājuši ar dažiem no lielākajiem šovbiznesa vārdiem. Šāda veida cilvēki ir svētība studentiem, jo ​​viņi spēj ļoti ātri un ļoti viegli uzpūst uztveres burbuli. Jā, viņiem ir bijusi rokenrola dzīve, jā, viņi ir sastapušies ar ikvienu balvu pasniegšanas ceremonijā: tomēr tas, ko viņi dara, ir smags darbs.

Tā vietā, lai aplūkotu savus populārākos hitus, labākos koncertus vai iecienītākos mūziķus (lai gan apstiprināja, ka Eds Šīrans ir jauks), viņi runāja par loģistiku, kas ir notikumu pamatā. Viņi iepazīstināja klātesošos studentus cauri ceļojumam no sākuma līdz beigām un precīzi izklāstīja, kā notiek pasākums, peļņas zaudējuma vienādojums, ar to saistītie riski, prasmes, kas nepieciešamas, lai vadītu tik sarežģītu uzņēmumu un kā viņi varētu domāt par to pašu. .  

AI, informācijas laikmeta briesmas ir tādas, ka mums tiek piedāvāta sterilizēta, fotošopēta, glammēta pasaules versija. Kāds no šīs pasaules, kas spēj atvērt studentu acis un prātus, lai atbrīvotu viņus no maldīgajiem priekšstatiem, ir būtisks instruments, kas palīdz jauniešiem izdarīt secinājumus par to, kas viņi ir un kur slēpjas viņu intereses.

Otrais bija Malters. Jā, es arī nezināju, kas tas ir. Viņi veica vienu no lielākajiem iesala ražošanas procesiem (piemēram, graudu sagatavošanu alkohola ražošanai) Apvienotajā Karalistē. Tikai daži studenti noklausījās vienu no pamācošākajām un acis atverošākajām prezentācijām par karjeru, ko jebkad esmu redzējis.

Runātājs īsi stāstīja par procesu un to, kā viņi tajā nokļuva, tā patiešām bija specializēta profesija, taču viņiem bija vispārēja zinātne. Pēc tam viņi izvilka graudu, pārtikas produktu paraugus un slaidrādi, kas atdzīvināja šīs nelielās pārtikas pārstrādes nozares devumu.

Acīmredzot tas skolēniem atvēra acis, taču tas arī atnesa ideju par plašumu. Iespējas, kuras viņi neredzēja. Skolās mēs bieži saskaramies ar to, ka skolēni pēc 14 gadu vecuma iet ceļu, lai kļūtu par lietvārdu. Advokāts, ārsts, inženieris: šie ir vēlamie lietvārdi, kas ļauj studentiem un viņu ģimenēm pacelt galvu un justies lepniem par šīs emblēmas nopelnīšanu; tomēr pasaule ir daudz sarežģītāka par šo un tādas iespējas kā šī; diskusiju par minoritāšu karjeru, ko veic cilvēki, kuri tajās ir plaukstoši, dod studentiem un jauniešiem (pat vecākiem cilvēkiem) iespēju redzēt ceļus, kas viņiem vēl ir jāatklāj. Tas mudina mūs paskatīties uzmanīgāk.

Tas ir izaicinājums AI un informācijas laikmetā, ar kuru mums jāsastopas. Viedokļu un grupas domu nozīme diezgan viegli tiek pārvērsta algoritmiskā neobjektivitātē. 2023. gada vasarā, uzdodot vienkāršu jautājumu par AI tērzēšanas “labāko karjeru”, saraksta augšgalā ir veselības aprūpe un medicīna, tehnoloģijas un IT, inženierzinātnes, zinātne un pētniecība, uzņēmējdarbība un finanses, kā arī tiesības. Nav (pagaidām vismaz) nianšu, kas ļautu skolēniem iedziļināties to jomu iespējās, kas viņus varētu interesēt. Šī iespēja rodas caur saikni un cilvēkiem. Atcerieties, ka cilvēki ir lieliski, viņi jums palīdzēs, ja lūgsiet.

Padomājiet par cilvēkiem savā kopienā. Kas viņi ir un ko viņi ir darījuši. Katrā kopienā ir daudz pieredzes un zināšanu. Prasmes, kas nepieciešamas, lai attīstītos mākslīgā intelekta un informācijas laikmetā, vairs nav lielo iestāžu un universitāšu vārti, tās ir prasmes, kuras mēs varam apgūt no saviem kaimiņiem un draugiem. Cilvēki, kuri runā vairākās valodās, tehniķi un mehāniķi, tie, kuri ir pārvarējuši milzīgus šķēršļus, skrien un sāk savu dzīvi no jauna, tie, kuri redz pasauli citādāk nekā jūs un ir gatavi debatēt un diskutēt. Laipnie, piesardzīgie, spēcīgie un tie, kas rūpējas par citiem: viņi ir mums visapkārt, un, ja mēs tikai sniedzam savu roku, tad ir mūža pieredze, no kuras var mācīties.

Ieslēdzot datoru un uzdodot tam jautājumu, jūs iegūsit visu informāciju, kas jums varētu būt nepieciešama, taču, kā man teica vecs mentors: “pieredzes gudrība ir atslēga”. Mūsu izpratne par kontekstu ļaus mums sasniegt apkārtējos un izveidot izglītību, kas sniegs mums prasmes un spējas, kas mums nepieciešamas nākamajos 20 gados, vai vismaz ieskatu par to, kas tās varētu būt un kā iziet un iegādāties tos sev.

4. nodaļa: Tas, par ko mēs nevaram runāt, mums jāpāriet klusumā.

Pēdējais izaicinājums, beigu daļa, gatavojoties AI un informācijas laikmetam, ir izprast komunikāciju. Viens no maniem varoņiem ir filozofs Ludvigs Vitgenšteins. Tas attiecas gan uz viņa darbu, gan uz viņa dienestu: viens no gudrākajiem cilvēkiem, kāds jebkad ir dzīvojis, lielāko Otrā pasaules kara laiku pavadīja kā šveicars iekšpilsētas Londonas slimnīcā, izturoties pret nelaimi un glābjot dzīvības. Viņa idejas ir sarežģīts mēģinājums kodificēt mūsu saziņas veidu. Vienā no viņa tekstiem ir slavena rindiņa: “manas valodas robežas ir manas pasaules robežas”.

Kamēr viņš bija valodas filozofijas students un profesors, es domāju, ka ir dažādi veidi, kā mēs sazināmies, viņš nav apsvēris. Kad mēs runājam par valodu, kamēr mēs redzam vārdus vai dzirdam vārdus, bieži vien ir daudzas citas šīs komunikācijas daļas, kas nāk caur to, ko mēs jau esam apsprieduši: konteksts, savienojums; cilvēka elements, kas bieži trūkst tukšā tekstā. Mūsu valodas lietojums ir mēģinājums nodot nozīmi, bet es ļoti šaubos, vai mēs sazināmies ar 100% precizitāti.

Ir literārās analīzes veids, ko sauc par CDA (kritiskā diskursa analīze), kas varētu palīdzēt izgaismot šo problēmu. CDA ir pieeja rakstītās, runātās vai vizuālās valodas analīzei, lai izprastu pamatā esošās varas struktūras, ideoloģijas un sociālo dinamiku, kas veido un tiek veidota diskursā. Tās mērķis ir atklāt slēptās nozīmes, sociālās hierarhijas un veidus, kā valoda tiek izmantota, lai uzturētu vai apstrīdētu dominējošos stāstījumus. Šī dziļā iedziļināšanās nozīme kļūst ļoti sarežģīta, ja paļaujamies uz datora ģenerētu balsi.

Mēs varētu ņemt piemēru no Pāvila B. Bula sprediķa. Tas ir 1917. gada sprediķis ar nosaukumu “Karavīra upuris”, un tas tika iespiests Lielā kara laikā sprediķu krājumā. Tas nav unikāls notikums, un daudzi citi dažāda ranga bīskapi un garīdznieki rīkojās tāpat.

Šajā Anglijas likteņa augstākajā stundā, kad viņa stāv pasaules priekšā kā brīvības čempione, mēs nedrīkstam neierobežot mūsu pašuzupurēšanās garu. Karš sākās ar visaugstāko garīgo principu – Taisnīguma un Taisnīguma, Brīvības un Patiesības – pasludināšanu – noti, kas atmodināja Anglijas dvēseli un padarīja šo karu par svēto karu, īstu krusta karu.

Rakstnieku skatījums uz pasauli, ko pārstāv šis diskurss, dažos veidos ir viena no ļoti skaidrām definīcijām, bet citos ne. Producents ir garīdznieks, un tas jāņem vērā, aplūkojot lietoto valodu. Apvienojumā ar rakstnieka pozīcijas izpratni terminam "pašupurēšanās gars" ir pastiprināta nozīme, piemēram, jo ​​upurēšanas tēmai ir ļoti skaidra reliģiska pieskaņa. Termina "svētais karš" lietošana pirms "krusta kara" pieminēšanas, reliģijas un jēdziena attiecības ir neizbēgamas. Bet nav minēts neviens ienaidnieks: jēdziens ir neskaidrs un neizteikts. Tas, protams, attiecas uz notiekošo karu, bet ienaidnieks ir abstrakcija, autors varbūt baidās runāt par sava līdzcilvēka nāvi.

Autora idejisko nostāju parāda izvēlētie vārdi un otrā teikuma struktūra. Viņš apgalvo, ka karš sākās ar "taisnības un taisnīguma, brīvības un patiesības augstāko garīgo principu pasludināšanu". Šo ideālu izvēle un to savienošana liecina par viņa ticību kara attaisnojumam. Materiāls ir iespiests, tāpēc principu lielo burtu lietojums ir pareizs un liecina par to nozīmi autoram. Autors pozicionē auditoriju, lai pieņemtu, ka “Taisnība un Taisnīgums” ir savienoti un ka bez viena nevar notikt otrais, to pašu var teikt par “Brīvību un patiesību”. Šo vārdu lietojuma nozīme vai nolūki nav tik svarīgi kā ritms, ar kādu tie tiek pasniegti, kas ved uz teikuma būtību, jo tieši šie principi “atmodināja Anglijas dvēseli”. Autors ir reliģiozs un izmanto reliģiju, lai antropomorfizētu Angliju, lai novestu pie viņa domāšanas veida acīmredzami angļu auditorijas. Noslēguma teikums “īsts krusta karš” norāda uz autora perspektīvu, jo tas parāda, ka viņš uzskata, ka bez reliģiskā konflikta aspekta tas nav īsts krusta karš. Tādējādi ideoloģiski autors uzskata, ka krusta karš un reliģija iet roku rokā.

Raugoties uz nākotni informācijas laikmetā, ir rūpīgi jāapsver veids, kādā mēs gan lietojam, gan uztveram valodu un citus saziņas veidus. Ja mēs dodam licenci datoram vārdu veidošanai, vai mēs kaut ko pazaudējam vai pievienojam? Tā ir taisnība, ka mūsu pusē ir ātrums, taču cilvēciskās pieredzes sarežģītības un valodas apguves dziļuma dēļ mums ir nepieciešams daudz plašāks konteksts, lai mēs varētu izveidot vai uztvert saziņu.

Mācīšanās

Kad mēs runājam par mācīšanos, mums ir jākoncentrējas uz komunikācijas elementiem. Platons teica, ka mācīšanās ir tikai atcerēšanās process, dīvainā kārtā viņš domāja, ka visas zināšanas jau ir mūsos. Aristoteļa ideja bija balstīta uz novērojumiem, tā bija nedaudz atšķirīga, un viņš apgalvoja, ka mēs mācāmies, novērojot lietas, un tad mēs veidojam savas idejas, pamatojoties uz šo novērojumu (viņš vismaz piekrita, ka mums ir nepieciešams konteksts).

Kad esam nonākuši apgaismības laikmetā, cilvēki, piemēram, Džons Loks, runā par zināšanām, kas iegūtas tikai no pieredzes, savukārt Ruso bija diezgan līdzīgs, taču iestājās par mācību vidi un ieteica, ka bērniem ir dabiska zinātkāre (es esmu kopā ar Ruso). Kad esam nonākuši pie Imanuela Kanta, tas viss ir par aktīvu zināšanu radīšanu, izmantojot konstrukciju, ko mēs paši veidojam. Tikai beidzot, kad mēs nonākam pie tādiem cilvēkiem kā Džons Djūijs, mēs patiešām sākam redzēt mūsdienu izglītības idejas, jo viņš apgalvo, ka studenti var radīt savas teorijas un idejas.

Šodien, kad mēs runājam par mācīšanos, mēs balstāmies uz visu, kas ir bijis iepriekš: idejas par kontekstu, saikni un komunikāciju tiek saglabātas gadu tūkstošiem, kad esam izstrādājuši savas idejas. Mūsdienās šajā informācijas laikmetā tās kļūst ārkārtīgi svarīgas, lai izveidotu sistēmu, lai risinātu gan datu pieejamību, gan arī grūtības orientēties cilvēka un datora balsu mijiedarbībā.

Tomēr mūsu cīņa ar AI izmantošanu ir tāda, ka algoritmi bez pienācīgas sagatavošanas, izmantojot to uzvednes vai pietiekamu kontekstu, nevar iemācīties vai izveidot. Viņi reformē un pārsaiņo. AI laikmetā mums ir jāsaprot, ko mēs mācāmies, un jāraugās uz saziņu un valodas lietošanu, izmantojot šo sistēmu. Kāpēc es esmu šeit?

Cik to uzdod jautājumu

AI laikmetā tas mainīsies. Mēs varam redzēt, ka mūsu valoda mainās, jo skolās un darbavietās arvien vairāk tiek izmantotas uzvednes. Prasība precizēt un precizēt atkal un atkal padarīs valodu arvien vairāk orientētu uz detaļām. Tā kā AI pētniecības rīks ļauj ātrāk nekā jebkura cita metode precizēt jautājumus un pēc tam precizēt pētījuma fokusu, tas tiek izmantots arī šajā procesā, jo mēs varam izmantot AI kā reālās dzīves skaņu dēli.

Ja sākat patiešām izmantot ģeneratīvo modeli, lai atbildētu uz jautājumiem, ir priekšrocības mazāk domāt par AI kā rīku un vairāk par kolēģi, ja vien šos jautājumus var pielāgot, lai tie kļūtu abstraktāki, atšķirīgāki, lai atklātu atšķirīgus. izziņas līnijas. Studenti un skolotāji var arī padomāt par to, kā viņi maina savu jautājumu ātrumu, daudzveidību un dīvainību. Vienkāršība, ar kādu mēs varam atmest atbildes uz jautājumu, ļauj mums būt tiešākiem attiecībā uz rīka izmantošanu. Mēs varam arī kļūt diezgan dīvaini ar jautājumiem, kas rada jaunas iespējas. AI nav jūtu, tāpēc telpā nav neviena klusa, satraukta cilvēka, kad jautāšanas rinda nenes augļus. Tas var veidot izpētes kultūru, kas var palīdzēt gan skolēniem, gan skolotājiem, gan vecākiem, viņiem progresējot izglītības ceļā.

AI ir process, kurā, lai gan tiek uzdoti jautājumi par tagadni vai nākotni, tiek izmantoti dati, kas pēc būtības ir vērsti atpakaļ. Tas ir sistēmas vājums, kas jāņem vērā tiem, kas izmanto jebkuru AI programmu. Šai pieejai ir raksturīgs trūkums, kas jāpārvar, uzdodot pareizo jautājumu vai pareizo uzvedni. Tas mūs ved atpakaļ uz uzvedņu būtību un to, kā tas maina mūsu pieeju. Šī specifika arī prasa, lai mums būtu gan akadēmisks, gan personisks konteksts, lai jautājumu formulētu tā, lai izvairītos no sistēmai raksturīgās neobjektivitātes, ko rada resursu kopums, no kura tā iegūst savas paaudzes.

Tiešsaistē ir daudz ceļvežu par to, kā pareizi pielāgot mākslīgā intelekta uzvedni, tomēr daudzos no tiem netiks apskatīts neobjektivitātes vai atbalss kameras efekts, kas var netīšām sniegt tieši to, ko meklējāt. Tā ir patiesība, ka pat vislabāko pētnieku var piespiest sekot pierādījumiem, kas apliecina viņa viedokli, nevis plašāku ainu, taču tas arī ir cieņa pret interpretāciju.

Kā tiek uzrakstīts labs AI uzvedne? Tehnoloģija mainās pārāk ātri, lai es varētu jums sniegt kaut ko tādu, kas nebūtu novecojis, kad pabeidzu teikumu: tomēr es uzskatītu par sākumpunktu šīs trīs jomas, kas ir tieši saistītas ar mūsu trim sadaļām:

1. Konteksts: vai uzvedne prasa kaut ko konkrētu: izmantojiet darbības vārdu. (Kā, kāpēc, kas, kad, kas, kur utt.)
2. Savienojums: vai esat kontekstualizējis uzvedni? Vai jautājumā ir pietiekami daudz informācijas, lai nodrošinātu, ka atbilde ir konkrēta?
3. Saziņa: vai esat izklāstījis, kā vēlaties saņemt atbildi?

Realitāte ir tāda, ka bez pirmajām divām mūsu diskusijas daļām: konteksta un savienojuma jūs nevarēsit efektīvi sazināties ar ģeneratīvo AI modeli vai novērtēt tā iznākumu. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad iztaujāšanas ideju attiecinām uz pētniecību. AI var būt vērtīga izpētes metode. Šīs ir tikai dažas no jomām, kurās var palīdzēt jaunākie AI modeļi.

• Literatūras apskats un informācijas vākšana
• Ideju ģenerēšana un prāta vētra
• Projektēšana un rediģēšana
• Datu analīze un interpretācija
• Jēdzienu skaidrojums un vienkāršošana
• Valodu tulkošana un savstarpējās atsauces
• Kodēšanas un programmēšanas palīdzība
• Simulācija un modelēšana
• Ētiskie apsvērumi un literatūras ētika
• Prezentācija un komunikācija
• Salīdzinošā pārskatīšana un atsauksmes
• Sadarbība un starpdisciplināri pētījumi
• Aptaujas jautājumu un interviju ģenerēšana
• Tendenču analīze un nākotnes virzieni
• Faktu pārbaude un citātu pārbaude

Mācīšana ar mākslīgo intelektu var būt tikpat vienkārša kā skolēnu atlaišana, izmantojot galveno kritēriju kopumu. Pats galvenais, atcerieties, ka jums ir jāsaista tas, ko tas jums saka, ar to, ko jūs zināt, un jāredz kā daļa no jūsu personīgā konteksta.

Došanās tiešsaistē nogalina starppersonu prasmes

Tas ir galvenais darba devēju, vecāku, skolotāju un politiķu satraukums. Ir daudz dažādu prasmju, kuras māca tikai skolā vai mājās. Ko mēs patiesībā mācām, kad mācām skolā?

Viens piemērs tam ir, kad mēs runājam par matemātiku. Daudzi no mums nekad neizmantos kvadrātvienādojumus, daudzi no mums nekad neizmantos trigonometriju, tomēr mums būs jāizmanto tās problēmu risināšanas prasmes, kuras tik prasmīgi māca matemātika. Lielo skolu klases visā pasaulē ir pilnas ar matemātikas skolotājiem, kas māca problēmu risināšanu; matemātika vienkārši ir līdzeklis, caur kuru viņi to dara. To pašu mēs varētu teikt par savu vēstures priekšmetu. Vēsture nav pētījums par karaļiem un karalienēm vai dziļu, dziļu pagātni, bet gan par kritiku, analīzi, šaubām. Tā ir izpēte pagātnē un mēģinājums noskaidrot notikušo; apskatot visus pierādījumus un izlemjot, kuriem uzticaties un kuriem nē.

Bioloģijā vai ķīmijā mēs mācām saviem bērniem zinātnisko metodi, procesus, praksi, eksperimentus un hipotēzes. Tieši šeit mēs sniedzam saviem skolēniem prasmes, kas nepieciešamas, lai gūtu panākumus jaunajā pasaulē. Priekšmetu mācīšana nav mēģinājums panākt, lai skolēni apgūtu materiālu; Google un mākslīgā intelekta laikmetā jebkurš muļķis var atrast datus vai faktus. Šo priekšmetu mācīšana ir mēģinājums dot mūsu aprūpē esošajiem zēniem un meitenēm spēju izmantot šos datus, spēju kļūt labākiem.

Starp plaisām starp uzdevumiem un grāmatām un faktiem, datumiem un jaunām metodēm mēs mācām citas lietas: tikai es saziņas nosacījumus es apgalvoju, ka

• Efektīva komunikācija
• Sadarbība un vadība
• Publiska runa
• Sarunas un pārliecināšana
• Starpkultūru komunikācija
• Tīklošana un attiecību veidošana
• Starpkultūru komunikācija

Visi nāk no klases, taču nav nevienas klases, kuru mēs izmantotu, lai īpaši attīstītu šīs prasmes: tās kļūst par daļu no plašākas kontekstuālas, saistītas un komunikācijas izglītības pieredzes.

Publiskā uzstāšanās un sarunas

Mums ir trīs priekšmeti, kas kļūs par mūsu dzīves sastāvdaļu vairāk nekā jebkurš cits no mūsu skolas laikiem: mūzika, fiziskā slodze un drāma.

Katrai dzīvei ir savs skaņu celiņš. Mūzika, ritms, kultūra un atpūta ir ietīta vienā vārdā. Mēs dziedam dušā, kad esam laimīgi, mēs svilpam, piesitam. Tā ir pastāvīga cilvēka pieredzes sastāvdaļa. Jums ir viens ķermenis. Tā ir vieta, kur jūs dzīvojat, neatkarīgi no tā, vai jūs pret to izturaties labi vai nē, tas ir jums jādara, kā vēlaties. Tās fizkultūras nodarbības pašā sākumā: koordinācija, ķeršana, skriešana, lēkšana; kas pārvērtās par komandu sporta veidiem un sacensībām, kolēģiem un komandas biedriem, pat vadību.

Beidzot drāma. Mēs visi spēlējam savu lomu. Ir dažādi veidi, kā redzēt šo priekšnesumu: iespējams, tāpat kā Žaks filmā "Kā jums patīk", jums šķiet, ka "Visa pasaule ir skatuve". Varbūt tā vietā labāks ir japāņu sakāmvārds: ka jums ir trīs sejas (vai lomas): seja, kuru rādāt pasaulei, seja, kuru rādāt savai ģimenei, un seja, kuru redzat spogulī (vispatiesākais atspulgs).

Šī lomu spēle ir kaut kas tāds, ko mūsu bērni un mūsu skolēni iegūst no mūsu uzvedības un vides, kurai mēs viņus pakļaujam. Mēs esam modeļi, kuriem viņi seko. Tomēr pēdējos gados skolēniem ir atņemta publiska uzstāšanās, mijiedarbība un saskarsme ar lielām grupām: vispirms Covid un vēlāk hibrīdmācības. Spēja tekoši runāt par ideju un apspriest to, kad tā tiek apstrīdēta, ir tikpat svarīga kā spēja uzrakstīt spēcīgu argumentu.

Publiskā uzstāšanās, pārliecība par atrašanos apkārtējiem ir grūti apgūstama prasme, taču to var apgūt. Vide ir svarīga. Aktīva uzskaite un cieņa, kas veidojas klasē, pie pusdienu galda, starp draugiem, brāļiem un māsām utt., ir pirmais posms cilvēka sagatavošanā, lai viņš varētu labi runāt un runāt publiski. Personīgi es visu mūžu cīnījos ar trauksmi: būdams tuvu septiņām pēdām garš, cilvēks var pārāk apzināties citus. Man ir izdevies cīnīties ar šo satraukumu runājot, jo es uzaugu šajā atbalstošajā, diskursīvajā kopienā vispirms mājās, tad skolā un pēc tam universitātē.

Drāma, lomu spēles, diskusijas, debates, diskursīvās nodarbības un Sokrātiskā mācīšana noved pie prasmēm, kas nepieciešamas, lai piecelties un izkropļotu tās TED konferencē. Protams, pastāv kārdinājums panākt, lai mākslīgais intelekts izmainītu tekstu, lai padarītu šo runu izteiksmīgāku, dziļāku, iespējams, iemantojot kaut kur citur redzētu stilu. Tomēr tas mazāk rada labāku publisko runātāju un vairāk rada sliktu Baraka Obamas iespaidu. Pašapziņa, konteksts un izpratne par to, kā students vai runātājs izsaka vārdus, ir svarīgāki, jo tas šķitīs daudz dabiskāk. Viena no svarīgākajām publiskās runas daļām ir plūsma, ritms un prezentācija. Ja tie nav jūsu vārdi, jums būs grūti tos pasniegt labāk nekā e-pastu. Vēl svarīgāk ir tās veidotā kultūra, kā Rasels Brends tik daiļrunīgi teica: "Kad jūs runājat no sirds, jūs pilnvarojat citus darīt to pašu."

Tas, ko informācijas laikmets un ģeneratīvais AI nedos, ir spēja pārliecināt kādu, ka tev ir taisnība. Tas ir saistīts ar prasmēm un spējām, kuras esat ieguvis savas izglītības un pieredzes laikā. Vispirms ir nepieciešama spēja efektīvi izmantot datus, būt kritiskai domāšanai, sintezēt datus un izdarīt secinājumus, ņemot vērā problēmas kontekstu. Nākamais posms ir to formulēšana vārdos. Lai būtu pārliecinoši, ir nepieciešams vairāk cilvēcības nekā datu, tomēr, izjaucot dažus pārliecinošu runātāju aspektus, viņi vispirms veido saikni ar savu auditoriju; patiess savienojums. Pārliecinoši runātāji varētu runāt savas auditorijas valodā: varbūt pavisam jaunā mēle (Nelsons Mandela galu galā teica, ka, ja tu runā ar cilvēku valodā, ko viņš saprot, tas viņam nāk prātā; runā ar viņu viņu dzimtajā valodā, un tas aiziet viņu sirds), iespējams, viņi izmanto informāciju, kas viņus vieglāk saista ar auditoriju. Pārliecinātāji stāsta arī pārliecinošus stāstus: taču šiem stāstiem ir jābūt līdzīgiem, vēlams personiskiem un patiesiem, pretējā gadījumā uzticība tiek sagrauta nekavējoties. Autentiskums ir galvenais, risinot sarunas un pārliecinot citus: tas vairos uzticamību.

Daudzvalodība

Citas valodas apguve ir kā kļūt par citu cilvēku saskaņā ar Haruki Murakami, Kārlis Lielais devās vēl tālāk un salīdzināja to ar otru dvēseli. Mans uzskats drīzāk līdzinās Viktora Igo “Cilvēkam, kurš nezina citas valodas, ja vien viņš nav ģeniāls cilvēks, noteikti ir trūkumi savās idejās”.

Daudzi cilvēki uzskata, ka daudzvalodība ir greznība, kas paļaujas uz tulkošanas lietotnēm un angļu valodas visuresamību. Tā ir patiesība, ka cilvēks, kurš aug anglofoniskā vidē un runā vairāk nekā trīs valodās, tiek uzskatīts par tuvu raganu vai kaut ko pārdabisku. Vārti uz kultūru, vēsturi, draudzību un personīgo izaugsmi bieži vien ir citas valodas apguve. Šokējošā patiesība ir tāda, ka valodu apguve samazinās: tikai trešdaļa Apvienotās Karalistes var sarunāties citā valodā, un tikai 20% amerikāņu apmeklē valodu kursus.

Viorica Marian savā grāmatā “Valodas spēks” raksta par plašākām daudzvalodības priekšrocībām. Ir pierādījumi, ka otrā vai trešā valoda aizkavē Alcheimera slimību un citus demences veidus par četriem līdz sešiem gadiem, ka tā ļauj bērniem agrīni saprast, ka saikne starp priekšmetiem un to nosaukumiem ir patvaļīga, tādējādi radot attīstītākas prasmes, kas liek pamatu vēl progresīvāks meta kognitīvais process un augstākas pakāpes argumentācija. Daudzvalodība uzlabo izpildvaras uzdevumu izpildi, atvieglojot koncentrēšanos uz svarīgāko un neņemot vērā nebūtisko, tā ļauj cilvēkiem izveidot saikni starp lietām tā, kā citi neredz, un rezultātā tiek iegūti augstāki rādītāji radošuma un atšķirīgās domāšanas uzdevumos.

Vai mākslīgā intelekta un informācijas laikmets vēsta par jaunu valodas atzinības laikmetu vai vāji izveidotu angļu valodas viendabīgumu, biedējošo iespēju, ka no mūsu apziņas tiks noslaucīta cita mēle, izmantojot ērto tulkošanas pogu katras vietnes augšpusē. Diemžēl patiesība ir tāda, ka valodas ātri izmirst. Pēdējā skaitīšanas reizē UNESCO novērtēja 2437 valodas kā apdraudētas. 2437 valodas, kuru nianses, dzeja un savdabības uz visiem laikiem pazudīs jaunā viegli tulkojamā modernitātē. Ko mēs ar to darām?

AI laikmetā es iebilstu, ka katram skolēnam vajadzētu pamest skolu ar 4 valodām (pat ja viena no tām ir kodēšana). Paļaušanās uz algoritmu, lai tulkotu nozīmi, ir ļoti bīstams precedents. Tulkošanas procesā nav nianšu vai konteksta apsvērumu, kritiskas domas izmantošanas, vienkārši vislabākā atbilstība, kas ar angļu valodas visuresamību radīs jaunu nozīmju sēriju. Valoda ir pastāvīgi mainīga lieta, būtne, kas laika gaitā attīstās un mainās. Vai mēs esam gatavi ļaut algoritmam noteikt nozīmi, apturēt šo attīstību?

AI laikmets nāk ar savu jauno valodu: kodēšanu. Neatkarīgi no tā, vai tas ir pitons, Java vai cita tehnoloģiska mēle, šie veidi, kā izteikt cilvēka un datora mijiedarbību, kļūs arvien populārāki un nozīmīgāki, progresējot. Tomēr tehnoloģisko komunikāciju varētu kavēt tieši tehnoloģija, ar kuru mēs to vēlamies izmantot. Spēja saprast, kā kodēt

AI spēj diezgan efektīvi tulkot, rakstīt vairākās valodās un izveidot kodu. Izpratne par tehniskās komunikācijas niansēm var zust ļoti ātri, jo mēs redzam AI dzinējiem dotus pamudinājumus izveidot arvien sarežģītākas programmēšanas izvades. Līdzīgi kā konteksta pārzināšana un mūsu izveidoto savienojumu jauda, ​​valodas zināšanas nozīmē vēlamo rezultātu pārzināšanu. Ja šīs valodas spējas netiek saglabātas AI ģeneratīvā procesa vārtu lietotāju rokās, šis process tiek saglabāts un tiek nodots AI modeļa, nevis lietotāja rokās.

secinājumi

Komunikācijas nozīmi nevar novērtēt par zemu. Iepriekš mēs esam runājuši ļoti vienkārši par izaicinājumiem un vajadzībām turpmākajos gados. Pīters Drukers teica: "Saziņas procesā vissvarīgākais ir dzirdēt to, kas nav pateikts." Tas, ko mēs neesam aizskāruši, ir plašs saziņas veidu klāsts: lingvistiski, muzikāli, mākslinieciski, zinātniski, starppersoniski, emocionāli, kulturāli, fiziski… sarakstu varētu turpināt. Bez mūsu konteksta un komunikācijas mēs nespēsim iesaistīties šajās jomās.

AI briesmas ir samazinājums vai ierobežojums tam, kā mēs sniedzam pasaulei savas idejas, savu autentisko būtību. Ja tas tiek pareizi izmantots, tas ir rīks, kas uzlabo radošumu, bet slikti izmantots, tas kavēs rezultātu, jo mēs sacenšamies par zemāko punktu un visvairāk atzīmju Patīk, kopīgošanas un atkārtoto ierakstu, ko varam iegūt, radot to, kas patīk masām, nevis indivīdam. Inovatori dažkārt ir bijuši raustīti, bieži vien savtīgi līdz vainai, nespējot saskatīt kokiem koksni. Bet, ja nav priekšrocību būt individuālam, no kurienes nāk nākamais Ņūtons, nākamais Einšteins, Kamī, Viljams Kamkvamba vai Džeks Ma?

Kāda būs nākotne?

AI ilgtermiņa rezultātus var minēt ikviens. Mākslīgā vispārējā intelekta laika skala ir novietota jebkur līdz pat gadsimtam; tomēr vidējā termiņā skaidrs ir tas, ka mūsdienu jaunatne ir pienācīgi jāsagatavo pasaulei, kas nelīdzināsies mūsu pasaulei.

Nepieciešama renesanse, atgriešanās pie agrāk piedāvātās izglītības plašuma: pilna ar mākslu, valodām, vēsturi un politiku: dabaszinātnēm, matemātiku un citiem. Uzskats, ko esmu šeit izklāstījis, ir tāds, ka nākotnei mums ir jāpārdomā pagātne: mūsu valodas izglītības pamati: gramatika, loģika un retorika informācijas laikmetā ir jāmaina uz kontekstu, savienojumu un komunikāciju. Jauns Trivium informācijas laikmetam.

Sadaļā par kontekstu es iepriekš esmu argumentējis par humanitārās izglītības pieaugumu, pasaules konteksta attīstību, prasmēm, kas nepieciešamas, lai pareizi izmantotu informāciju, kad tā tiek pasniegta, par cinisma attīstību, ja tas tiek pasniegts ar vārdu, kas paredzēts kā evaņģēlijs. Sadaļā par savienojumu es esmu iestājies par cilvēku saiknes palielināšanu, nevis samazināšanos, tīmekļa visā kopienā, lai nodrošinātu, ka līdz ar AI parādīšanos mēs nezaudējam pieredzes gudrību vai personīgo saikni, kas sniedz tik daudz. Komunikācijā es iestājos par daudzvalodību, par konteksta un saiknes novērtēšanu, aplūkojot valodu, par autentiskumu kā nākotnes marķieri.

Tikai tad, ja tas ir daļa no mūsu dzīves: konteksts, savienojumi un komunikācijas prasmes ir mūsu ikdienas pamatā, mēs spēsim tikt galā ar vētru pie apvāršņa. Informācijas laikmets un ģeneratīvais mākslīgais intelekts nodrošinās virkni jaunu virkņu mūsu lokiem, bultas mūsu drebēs un lodes mūsu ieročiem. Tomēr šīs cīņas metaforas darbojas tikai tad, ja mēs mācām šai paaudzei un nākamajiem, ko nozīmē būt cilvēkam, ko nozīmē veidot sabiedrību no nekā un tik daudzu sāpīgajiem ceļojumiem.

Bez mūsu atmiņām, bez mūsu pārbaudes akmeņiem mums nav nekā, kas mūs noturētu. Es uztraucos, ka mūsu dēli un meitas varētu vienkārši aizpeldēt, cik viegli nākamajā tehnoloģiju laikmetā tiks nodrošināts.

Tātad, kāda ir atbilde?

Dubult uz leju. Mācīt cilvēci kā priekšmetu. Mācīt Eiropas, Āfrikas, Āzijas, Amerikas un pasaules studijas. Mācīt valodas uz izmiršanas robežas. Mācīt zinātnisko metodi un matemātisko izpēti. Māciet dzeju no tālām vietām un dejojiet. Ievediet klasē cilvēkus, kuri jums nepatīk un kuri jums nepiekrīt, un runājiet ar viņiem ar cieņu. Dodiet bērniem iespēju izjust pasauli ar visu, ko viņi dara, un veidojiet izpratni ar cilvēkiem, ceļojumiem, pārtiku, literatūru, filmām un mākslu. Veidojiet kontekstu mūsu jauniešiem caur vēsturi un savienojiet viņus ar cilvēci, lai, kad viņi nāk pasaulē kā pieaugušie, viņi varētu sazināties ar to uz vienlīdzīgiem noteikumiem un dot saviem bērniem lepnumu par pasauli, ko viņi ir uzcēluši, lai to varētu atjaunot, labāk, paaudze pēc paaudzes.

Lai veicas ārā.

---

par autoru

Barija Kūpera pedagoģiskā karjera aptver 20 gadus, 3 kontinentus un 4 prestižas skolas Londonā, Edinburgā, Šanhajā un Dubaijā.

Pavisam nesen viņš veidoja akadēmisko mācību programmu jaunizveidotajai Braitonas koledžai Dubaijā, vienlaikus atrodot laiku arī jauna mākslas festivāla izveidei un kūrēšanai. Iepriekš viņš vadīja IB diploma programmu vēsturē Velingtonas koledžā Šanhajā, kas bija viņa pirmais starptautiskais solis pēc 8 gadiem vadības komandā vadošajā Skotijas internātskolā Loretto netālu no Edinburgas. Savu karjeru viņš sāka Epsomas koledžā kā vēstures skolotājs un dzīvojamās ēkas pārvaldnieka palīgs.

Berijs lasīja vēsturi Sentendrjūsā un pēc tam ieguva maģistra grādu Stērlingā, koncentrējoties uz krusta karu historiogrāfiju. Viņam ir arī Apvienotās Karalistes nacionālā profesionālā kvalifikācija vadītāja amatam.